| Sēras - Latvijas Nokia |
[Nov. 25th, 2013|09:32 pm] |
Nedomājiet, ka šī būs atkal kāda augstprātīga paskvila no klaida, kādu rakstīšanā mīļie tautieši mani un vispār ārzemēs dzīvojošos brāļus un māsas iekš to dzimten' un tautīb' pamatoti un biežāk tomēr nepamatoti apsūdz.
Bet tā mūsu(?) jūsu(?) sēru kultūra ir affigennā fīča, mīļie. Novērtējiet to un lepojieties ar to - nevis tā puskaunīgi, puslecīgi, bet riktīgi, stalti un pa īstam. Sēras - mūsu Nokia! Kapu svētki un Svecīšu jeb Mirušo piemiņas diena - mūsu eksportējamais Helovīns un Svētā Valentīna diena!
Kad Latvijā tika izsludinātas oficiālās trīs sēru dienas un atcelti izklaides pasākumi, godinot 54 Maksimas traģēdijā bojāgājušo piemiņu, pirmajā mirklī man kā latvietei tā likās visorganiskākā, visdabiskākā lieta - klusas, skumīgas mūzikas fonā noraust pa asarai un gremdēties pārdomās par visa pastāvošā traģisko īslaicību un par neparedzamo Likteni, kura priekšā mēs esam niecīgi pīšļi un putekļi. Bet tad es mirkli apstulbu un pārjautāju vīram: "Vai Filipīnās [pēc, iespējams, spēcīgākās vētras, kas jebkad skārusi sauszemi, - taifūna Jolanda, kurš tikai nesen, 7.novembrī, saskaņā ar oficiālajiem datiem nogalināja 5235 (pieci tūkstoši divi simti trīsdesmit piecus) cilvēkus] tika izsludinātas oficiālas sēras - atcelti šovi, izklaides pasākumi, reklāmas medijos u.t.t.?" Šāds jautājums savukārt pilnīgi apstulbināja manu vīru: Ko? Kā? Tas ir kā - apturēti šovi? "Tādi nu bezsirži mēs esam," atsmēja vīrs. Taifūnu, zemestrīču un citu dabas stihiju, kā arī cilvēku izraisītu katastrofu, piemēram, terorisma aktu un ķīlnieku sagrābšanas drāmu ar lielu upuru skaitu bieži piemeklētajām Filipīnām Jolanda bija milzīgs šoks. Visa valsts šausminājās, lūdzās katrs savus attiecīgos dievus (katoļi u.c. konfesiju kristieši savējo, musulmaņi - savējo), zumēja kā bišu strops; tauta vienojās palīdzības organizēšanā cietušajiem un atbildīgo par katastrofas seku likvidēšanu un glābšanas operācijām lamāšanā. Bet sērot tādā izpratnē, kā to pazīstam mēs, pilnīgi noteikti ne tuvu nesēroja. Bļaustīgie TV šovi ar uzmācīgām reklāmām griezās kā griezušies, karaokes bļaustīklas trokšņoja kā trokšņojuši, un vispār filipīnieši bija tie paši mūžam dzīvespriecīgie, jautrie atkarībā no vērotāja garastāvokļa konkrētajā brīdī ārkārtīgi kaitinošie vai neizsakāmi apbrīnojamie ļaudis.
Mūsu latvietes un filipīnieša septiņus gadus ilgstošā laulības dzīve ir visnotaļ politnekorekta. Mēs uz pilnu klapi mēdzam ironizēt gan viens par otra, gan kopā katrs par savējām nacionālajām un rases īpašībām. Ironija un pašironija gāja vaļā arī Maksimas traģēdijas dienās un naktīs. "Tu taču saproti, dārgais, - es nevaru tagad darīt to, to vai to, jo man tagad jāsēro," tā latviete. "Labi, labi, ej, mīļā, izsērojies, cik vien spēka," saprotoši svētību dod novārtā pamestais filipīnietis. Un latviete, pasmējusies par sevi, iet un nododas pilna laika sērošanai ar'.
Tikai šeit, mūžam jestrajās Filipīnās dzīvojot, esmu ieraudzījusi, cik savāda ir latviešu sērošanas kultūras un tās elementi. Un cik īpaša. Žēlabainā gauduļošana viena pati varētu izraisīt neizpratnes pilnu vīpsnu citas kultūras pārstāvim, taču kopā ar svecīšu gaismiņu un ziedu jūru tas ir neizmērojams un vienreizīgs skaistums. Pilnīgi noteikti eksportējams. Tādēļ es gribētu aicināt tautiešus ne tikai pašironizēt par mirušo piemiņas un nāves pielūgsmes kultu, bet ar to arī patiesi lepoties kā ar unikālu kultūras iezīmi un to aktīvi promotēt. Lai citiem riekstiņš, pīrādziņš un Riodežaneiro karnevāls - mums, luktur... |
|
|