| mana dusmīgo skumju artava |
[Nov. 22nd, 2013|03:51 pm] |
|
Mīļie, mīļie tautieši! Lūdzu,lūdzu nekad nevienam neļaujiet apieties ar jums kā ar mēsliem un auniem, un ja skan avārijas sirēnas, tad neklausiet, ko jums saka vai pavēl vai nu stulbi, vai ciniski, vai stulbi un ciniski kam āži-dārznieki, kam vergturi, bet vienkārši nevilcinoties skrieniet prom un glābieties. Ne visos negadījumos ir tā privilēģija iepriekš tikt brīdinātiem ar sirēnām pietiekoši ilgu laiku, lai paspētu veikt pilnīgu evakuāciju. To es visvairāk nespēju saprast. Sabrūk ta sabrūk (kas pats par sevi ir traki), bet kā var apzināti ignorēt brīdinājuma sirēnas un pavēlēt darbiniekiem un apmeklētājiem mirt par lopiskajiem vergturiem!? No pārbūvniekiem vajadzētu varēt maksimums piedzīt materiālos zaudējumus par labu ēkas īpašniekam/attīstījam (lai gan ej nu sazin, vai tā nebija pati maksima, kas uzstāja, ka pārbūve jāveic laikā, kad veikals atvērts apmeklētājiem, nevis tas tiktu aizvērts un atbilstoši norobežots tā, lai negadījuma situācijā neviens neciestu). Taču galvenā vaina ir maksimai, un vai tad vienreiz nepietiek, un vai tad vienreiz nevajag to mēri, to padomju zābaku eiropas durvīs vārdā "Maxima" izsvēpēt no Latvijas. |
|
|
| |
[Nov. 22nd, 2013|07:23 pm] |
|
Tiešām es esmu vienīgā, kam liekas absurdi, ka vispār ir vaļā un pilns ar cilvēkiem tirdzniecības centrs, kurā pilnā sparā gan uz jumta, gan pagrabā risinās augstas bīstamības darbi, signalizācija jau dienām gaudo kā the boy who cried wolf? Neatkarīgi no tā, kā, cik droši šie paši par sevi jau pēc definīcijas augstas bīstamības darbi tiek veikti - pats fakts, ka veikals vispār ir atvērts publikai. Visiem tas šķiet OK, un aizvien galvenie vainīgie tiek meklēti starp būvniekiem nevis starp tiem, kas atbildīgi par to, ka jau pēc būtības bīstamo un augstas riska pakāpes būvdarbu laikā ēka ir pilna ar cilvēkiem? Starp tiem, kam pofig uz drošību - ka tik diespas veikals kādu brītiņu dīkā nestāv un naudiņas tērcīte neapsīkst? |
|
|
| |
[Nov. 22nd, 2013|11:17 pm] |
Bet šeit, Manilā, man vienmēr lielveikalā ir bail, ka tas sabruks man virsū. Vienmēr. Ne jau ka es visu laiku lielveikalā trīcētu un drebētu, bet iedomājos par to vienmēr, kad iegadās kādu apmeklēt. Te jau ir Filipīnas, te tādas bailes ir pamatotas, te ir pierasts visu laiku no kaut kā drusku fonā baidīties un dažreiz bailēm spēji iznirstot virspusē un drīz atkal nogrimstot kaut kur aizskatuvē, vai dažreiz no visādām bailēm, piemēram, no zemestrīces, nespējot iemigt. Tas šeit - trakās dabas un vēl trakāko cilvēku trešajā pasaulē. Šeit kaut vai pēcvisutaifūnumātes (cilvēku) bezpreģels mani pārsteidz tikai mazliet, jo tiešām izgaismojies līdz šim nebijušos mērogos, un jūtos jau tik kompetenta vietējā, ka zinu, kurus politiķus un amatpersonas un par ko lamāt, ko arī daru.
Bet par Latviju gan gribas domāt, ka tā ir rāma un mierīga laimes zeme, kur nekas traks nenotiek un kur cilvēkiem allaž būs tā laime cepties un ņemties par niekiem un sīkumiem. |
|
|