| |
[Sep. 3rd, 2013|03:24 pm] |
|
Es zinu, ka nevaru zināt, cik patiesībā ir grūti būt vecākiem. Es varu tikai iztēloties. To nosodījuma un tiesāšanas bultu krusu no svešiniekiem un paziņām, un tuvākajiem, kas mūžam par kaut ko vaino un apsūdz vecākus. Par pārāk cītīgu un par pārāk nepietiekamu audzināšanu, par pārāk lielu un pārāk mazu atbildību, ak nē, vecākam vienmēr var tikt un tiek pārmesta bezatbildība vispār vai kādā jomā. Pavisam objektīvi bērnu esamība cilvēkam vai pārim izmaksā gan finansiāli, gan visādi citādi kudiš dārgāk nekā bērnu neesamība, un vienvecāks vai pat pāris tīri objektīvi tāpēc daudz vairāk ir pakļauts finansiālas vai citādas palīdzības nepieciešamības riskam. Taču tiesātājiem uz to ir tikai divi sakāmie un viens darāmais: "ko ta neizsargājies kārtīgāk, dura" vai "ko netaisīji abortu, dura" un darāmais - akmens mešana. Starp tiesātājiem daudzi ir arī tādi, kam pašiem neizdodas vai ir bail apbērnoties, jo zina, ka paši nekad nesasniegs to ideālo apbērnošanās finansiālo, organizatorisko u.c. situāciju, kuru pieprasa no citiem un kuru tak apzinās, ka vispār nav iespējams sasniegt un kur nu vēl noturēt. Jo, kad cilvēki tomēr apzināti apbērnojas vai izlemj neabortēt nejauši gadījušos kindersurpraizu, tad tas notiek ne jau tādēļ, ka viņi būtu sasnieguši iedomāto bērnradīšanai ideālo situāciju, bet gan tādēļ, ka viņu psihe ir sasniegusi stāvokli "dirst lai iet tie ideāli un viņu pravieši." |
|
|
| |
[Sep. 3rd, 2013|10:43 pm] |
|
Interesanti, nez, kādas ir aptuvenās pasūtījuma slepkavu izmaksas un kur/kā tādu pakalpojumu sniedzējus atrod? |
|
|