| |
[Aug. 28th, 2013|06:13 pm] |
To vien daru kā aizgūtnēm lasu visu par un ap vēzi un vēža terapijām. Tradicionālām un alternatīvām. Jo vairāk lasu par ķīmiju, jo vairāk stingstu bailēs no tās (vai jūs zinājāt, ka ķīmijterapijas pirmssākumi meklējami ķīmiskajos masu iznīcināšanas ieročos? sinepju gāzes bumba tā pati ķīmijterapija vien ir), un jo vairāk sliecos uz alternatīvām terapijām. Vienlaikus skaidri atceroties onkologu pausto sašutumu un izmisumu par pacientiem, kas tērējuši dārgo laiku "ārstējoties" ar alternatīvām metodēm, un tajā pašā laikā lasot tieši tādu pašu alternatīvo ārstētāju sašutumu par pacientiem, kas savu veselību un izredzes iz/apārstēties stipri vairāk sabeiguši ar ķīmiju un starošanu.
Kuram taisnība? Mēs te visi smīnam par sazvērestības teorijām, taču dažas no tām šķiet saprātīgas un loģiskas: piemēram, ļoti loģiska man šķiet sazvērestības teorija, ka farmācijas kompānijām daudz izdevīgāk ir sintezēt mākslīgus preparātus, kas darbojas līdzīgi dabiskajiem (pēc daudz (pamatoti) demonizēto transtauku principa - transtauki "izliekas" par dabisko holesterīnu, rumpis tos neatšķir un izmanto šūnu apvalku veidošanai, bet pēc tam šiem viltus apvalkiem nekas lāga netiek cauri - nedz skābeklis, nedz insulīns utt., un tā sākas daudzas jo daudzas pamazām nost galējošās slimības) nekā izmantot dabā esošās formulas, jo tās nevar patentēt. Ja šis princips un pretstāvēšana tam vēl var šķist tumsonīgs un šarlatānisks onkoloģijā (kas neattiecas tieši uz manu personisko rumpi), tad endokrinoloģijā (kas gan attiecas uz manu rumpi) man gan nav šaubu, vai triekt iekšā milzu devas (it kā noteiktu laika periodu ilgstošu) atomziemu un dieszinkovēl izraisošus sintētiskus hormonus (kas, vēlreiz uzsvērsim, pagrūž nost vai konkrēti šajā gadījumā vispār apturētu savējos hormonus), vai ar dabiskiem līdzekļiem - uzturu, dzīvesveidu satrenēt savu rumpi pašam ražot hormonus veselīgos apjomos un, galvenais, proporcijās, kas savukārt apturētu par neārstējamu un potenciāli vēzi izraisošu uzskatītas slimības atgriešanos un attīstīšanos.
Pieņemot izšķirošus lēmumus par sevi, man (dīvainā kārtā?) nav bailes no šarlatānisma, nav bailes izskatīties smieklīgai un saņemt tieši vai netieši savā virzienā vērstas augstprātīgas ņirgas par "šitiem te svaigēdājiem (kas es gluži neesmu, bet uz to pusi esmu pabīdījusies, jā - kāds kauns!)". Kad jāglābjas, tad kaut kā vairs nav būtiski izskatīties gudrai, stiprai, asprātīgai, muļķa aitu baram pāri stāvošai un modīgi ciniskai. Es gribu dzīvot, es gribu būt vesela. Tik vienkārši.
Par citiem (tuviniekiem) gan es tik izšķirīgi domāt un pārliecināti nostāties vienā vai otrā pusē nevaru. Es nevaru ar pilnu pārliecību ieteikt rīkoties vienādi vai otrādi, un, jo vairāk lasu un vispusīgi izglītojos par attiecīgo problemātiku, jo mazāk spēju uzņemties atbildību, iesakot vienu vai otru, vai kombinētu ārstēšanās ceļu. Lai gan no vienas puses, tai būtu jābūt vismaz daļēji manai atbildībai - kā cilvēkam, kurš no iesaistītajiem visvairāk lasa par problemātiku (ap 70% nomoda laika, plus 50% miegam paredzētā laika paiet problemātikas apprātošanā). Es nezinu, kura ir morāli pareiza (ne)rīcība, un kurš - mans infantīlisms. Es nezinu, ko darīt, un man ir šausmīgi bail. |
|
|