| |
[Aug. 18th, 2013|11:57 pm] |
Agdies, tas stūlbais, stūlbais muļķa suns! Esam applūduši - nu, tā, kā apmēram reizi gadā-divos, un lietus turpina gāzt un negrasās rimties, un plūdu līmenis turpina kāpt, bet tas suns, tātad. Nu, nav tak pirmie plūdi suņa dzīvē. Pa trepēm uz otro stāvu uzkāpt augšā prot, un kā vēl, - kad vajag pa kluso uzlavīties un apčurāt kādu objektu -, bet tagad izliekas, ka trepes izmantot neprot ne lūdzams un stāv slapjumā, vienu ausi atšāvis, un skatās tik nenormāli, ārprātīgi žēlīgi, ka es laikam sāku saprast maniakus, kas spēj nodarīt gauži jo gauži nabaga neaizsargātām nevainīgām eņģeļu dvēselītēm.
Bet cienītais lietus kungs gan varētu stumt savu resno mākoņpakaļu beidzot tā patālāk. Āfrikā bērni slāpes mirst, ja. |
|
|