| Visu nogludinošais laika zobs |
[Apr. 24th, 2013|08:38 pm] |
Vakar aizdevāmies vakara pastaigā uz Manilas centrālo parku, kur kādu laiciņu iekšā nebija būts - tikai garām braukalēts. Vaidiņ, to sašutumu, ko manī izraisīja redzētais! Kur ir palikusi eksotika, kur ir palicis kolorīts, es prasu!?
Rizal parks vakaros vienmēr ir piknikojošu ļaužu pārpildīts - vai tie būtu brīvdienu vakari vai parastu darbdienu vakari. Ik dienas rūpīgi nocirptajos mauriņos apkārt strūklakai, kur ik vakaru ik pa stundai tiek demonstrēts ūdens-gaismas-mūzikas šovs, cieši viens pie otra uz izklātām segām, pie mazītiņām teltīm, kurās ietilpst viens bēbis vai viena mugursoma, vai tāpat uz zālītes sasēduši ļaužu pulciņi, apkārt skraida bērnu bari un mētā tumsā mirgojošas rotaļlietas. Tā tas ir bijis un būs.
BET! Parka celiņu malās savulaik izvietotās Filipīnām raksturīgās atspirdzinošo dzērienu un uzkodu tirgošanas apskretušās būdeles nomainījuši izgaismoti vienādi modīgi kioski, ar ekspres-polaroīd-foto u.c. pakalpojumiem neviens vairs neuzbāžas, veselīgi bērneļi vairs neubago, visās malās ērti saliktas atkritumu urnas, un, pats galvenais, viss ir tīrs kā nolaizīts. Agrāk tiem pašiem ļaužu pūļiem visriņķī bija piknikošanas atkritumi, tagad - ne plastikāta krikumiņa. Varētu padomāt, ka uz katriem diviem piknikotājiem būtu divi apsardzes darbinieki, kas piknikotājus bikstītu un aicinātu uzvesties civilizēti. Lika drusku pagaidīt - pa visu milzīgo parku redzējām vienu vientuļu policistveidīgo uz motorollera.
Es pieprasu filipīniešu pohujistisko anti-ordnung dzīvesveidu nekavējoties reģistrēt un aizsargāt kā UNESCO Kultūras mantojumu! Tikmēr man, kas tik ilgus gadus ir aizvadījusi šo dzīvesveidu iepazīstot, pieņemot un beidzot no sirds iemīlot, jāsāk meklēt jauna pohujisma citadele, ko?
Parkā uzstādīta jauna skulptūra ar nosaukumu "New Filipino". Ķipa, stilizēti izlocīti olimpiskie riņķi, kas simbolizē blablabla jauno civilizēto corruption-free filipīnieti. Nevis stilizēti olimpiskie riņķi, bet stilizēti roku dzelži, ka es jums saku!
Vēlāk, kad pēc vieniem naktī savā pagaidām vēl normāli filipīniskajā rajončikā staidzinājām suni, mums garām pabrauca smagā automašīna, piekrauta pilna ar aizdomīgi (ne)nostiprinātiem metāla objektiem, un pa virsu tiem objektiem brīvi un bezrūpīgi kur nu kurais satupuši kāds ducis strādnieku. Filipīniešu pohujisms vēl nevaid miris, atviegloti nopūtos. Pagaidām. |
|
|