| Alternatīvs alternatīvās dzīves gājums |
[Apr. 8th, 2013|05:16 pm] |
Šībrīža kultūras aktualitātes apspriešana un jo īpaši reminscēšana par cēlmetāla deviņdesmitajiem man liek viebties, rauties čokurā un nervozi dīdīties krēslā tā, it kā tajā būtu paslēpusies kniepadata, kuru nekādi nevar atrast un izņemt, jo tikai lobotomija, iespējams, varētu izņemt nenotveramo kniepadatu no mana padibeņa, tfu, padupseņa. Neba nu tāpēc, ka savu deviņdesmito otro pusi / divtūkstošo pirmo pusi būtu pavadījusi sliktā vietā un kompānijā - gluži otrādi - paskat kaut tepat Cibā vien, kādus domas un viskaukā cita gigantus vieta un kompānija ir izperējusi. Tieši tāpēc mana iegadīšanās un vēl turklāt ilglaicīga uzturēšanās Vietā&Kompānijā bija milzīgs pārpratums, karikatūra, un ikkatra kaut kur lasīta atmiņu druska man liek kaunā sarkt par sevi, savu tizlumu, savu stulbumu, visu, visu. Jūs visi bijāt lieliski - es nebiju. Tāpēc man vēl aizvien ir mīkla: kāpēc, kad Pīls pa radio nospēlēja manu grupu (uzreiz pēc Pavement, ha!), man asaras bira kā pupas. Ne aiz prieka, ne lepnuma, ne..tiešām nezinu, aiz kā vēl - varbūt man vienkārši bija PMS. Vai varbūt iemesls otro reizi dzīvē raudāšanai ne aiz bēdām bija tas pats, kas pirmajā reizē, pamatskolas laikā uzzinot rezultātus ziemas etīžu un gammu klaviereksāmenam pēc tam, kad neveiksmīgi biju izvilkusi biļeti ar gammu, kuru uz eksāmenu galīgi nebiju sagatavojusi.
Tad kā manai dzīvei būtu vajadzējis ritēt pēc vidusskolas beigšanas? Kādai vajadzēja būt alternatīvai manai alternatīvajai dzīvei? Uzreiz pēc vidusskolas pabeigt augstskolu un strādāt par referenti ministrijā? Nē, tas būtu kaut kas no zinātniskās fantastikas. Ko darīt netalantīgam jaunam cilvēkam, kuram nav ambīciju un mērķu, nav vēlmju un sapņu, bet ir ilgas? Droši vien visprātīgāk būtu bijis doties uz kādām ārzemēm studēt elfu filoloģiju vai kaut ko citu pseido, kā švammei sasūkties sevī visādas kultūras un subkultūras, pašai nekļūstot par daļu nevienai no tām, pamazām pagurt un tad īstajā laikā ietusēt ar mūžīgā dzinēja konstruktoru - zinātnieku-sapņotāju grupu, kļūt par nummurs pirmais grūpiju visģeniālākajam no viņiem, kuru tad neuzkrītoši ieregulētu uzkonstruēt sensoriumu no Planscape: Torment. Un tā vienalga faktiski nonāktu turpat, kur esmu tagad. Bezjēdzīgā un laimīgā eksistencē. |
|
|