| |
[Aug. 31st, 2012|05:19 pm] |
Fotogrāfija ar mazu jaunkundzi, kas ar vāji slēptu nepatiku sejā varonīgi un spītīgi ieturas ar pīlādžogām, atgādināja manu bērnību - gan ne tik agru, bet gan bērndārznieka vecumu un pašu edipiņa, nē, bet kā to meitenēm sauc - elektriņa? apogeju, kad man vajadzēja visu kā tētim: kafiju dzert kā tētim un pat bārdu skūt kā tētim, un neapšaubāmi vajadzēja arī ar lieliem skandāļiem pieprasīt, lai tētis izsniedz smukās ogas no smukajiem kokiem - pīlādžogas, vilkābeļu ogas (tie ir vilkāboli vai vilkābeļu ogas?). Nekādi mierīgi un loģiski paskaidrojumi un atrunāšanas mēģinājumi nelīdzēja (nelīdz arī tagad), tāpēc es tiku gan pie kafijas, gan pie riebīgajām ogām, kuras es izbaudīju ar tieši tādu pašu sejas izteiksmi kā mazā varone fotogrāfijā - ablomu, sakāvi un pašas kļūdīšanos un atzīšanu, ka vecākiem tomēr bija taisnība, tak nevar tā uzreizi izrādīt, un arī tas ar gadiem diez ko nemainās.
Ar kafiju mani vecāki ļoti gudri izdarīja: nevis apklusināšanas nolūkos iebaroja saldu pienu ar druscītiņu nelabās indes, bet gan pasniedza man tieši tādu pašu, kādu dzēra tēvs - melnu, stipru, rūgtu un nenormāli pretīgu. Ar to mana kāre pēc velnišķās dziras bija izārstēta līdz pat universitātei, kad riebīgās kafijas tempšana bija vienīgais veids, kā nodrošināt uz pēdējo nakti atlikto referātu pabeigšanu laikā.
Ar ogām savukārt bija tā, ka agrīnā bērnībā mana mīļākā grāmata bija "Savvaļas ārstniecības augi", kuras pilnvērtīgai izbaudīšanai nācās agri iemācīties lasīt, nu un tur visas indīgās un smukās ogas bija uzzīmētas un aprakstītas, un ja gudra grāmata kaut ko saka, tad tam ir pavisam cits svars nekā vecāku pamācībām, tādēļ ap kārdinošajām maijpuķīšu un zalkteņu ogām negramstījos. |
|
|