| |
[Jul. 22nd, 2012|08:16 pm] |
Ko lai tādu Būtisku ieraksta. Ja nu vienīgi to, ka man zem deguna ir uzmetusies pumpa. No tām, ko lāga nevar redzēt pat tad, ja spilgtā gaismā spoguļa priekšā pavelk deguna galu uz augšu; no tām, kas pati no sevis nedz sūrst, nedz kā citādi liek par sevi manīt, ja speciāli nebaksta. Bet viena no Lielajām Mistērijām ir tāda, ka daba tā ir nez kāpēc ir iekārtojusi, ka viens no cilvēka pamatinstinktiem ir visu laiku bakstīt un urķēt pat tādas pumpas, kas pašas acīs nelec un arī nekādi citādi netraucē. Un es jau esmu Tikai Cilvēks, un pirkstiņš pats tā vien visu laiku snaikstās ap to nabaga pumpu. Nedaudz paklapējot sev uz pleca, gan jāsaka, ka vecuma galā gadu gaitā esmu diezgan labi iemanījusies vismaz pārnestā nozīmē nebakstīt pumpas, it sevišķi tādas pumpas, kas pašas acīs un/vai citos receptoros nelec. Bet ar pumpu nebakstīšanu tiešā nozīmē gan vēl tik raiti neiet. |
|
|