| |
[Jan. 23rd, 2012|06:52 pm] |
Šorīt mani pamodināja dziļā, dobjā aizkapa balsī izpildīta suņa gaudošana. A-ūūū. Pastardiena klāt, vai? Nē, vienkārši sunītis mums tāds viss no režīma un ierastām lietām atkarīgs, un, ja pulkstens ir JAU desmit un neviens vēl nav nonācis lejā, tad vismaz sunim liekas, ka pastardiena ir klāt gan.
Tikmēr jaunie zilganie mīļputni pēc triju dienu rezidēšanas mūsmājās vismaz beidzot ir sākuši ēst. Vēl aizvien ir aizdomīgi inerti - mīļputniem jābūt šiverīgiem, ziņkārīgiem un trokšņainiem, bet nu vismaz normāli ēd, bet tāpat sēž un kūko (ne balsī). Vēroju ar ļoti piesardzīgu optimismu, un vārgi cīnos ar trako ideju hiperaktīvo pterodaktili salikt kopā ar nosvērto puskāji Henriju - lai cik abi atšķirīgi izmēros, temperamentos un fiziskajā veiktspējā, abi jau ir seni čomi un uzskata viens otru par kāša (? pēkšņi nevaru iedomāties, kā pareizi sauc putnu baru) biedriem un man liekas, ka abi lieliski kopā sadzīvotu un viens otram veiktu tehnisko apkopi, kamēr vienu no jaunajiem mīļputniem sīciņais pterodaktilis uzreiz teju iegrūda pašnāvībā un mums nācās agresīvo mīļumiņu ievietot atsevišķā nožogojumā. Taču vīrs manai idejai stingri iebilst, viņam ir pāris spēcīgi argumenti, turklāt, ja pterodaktilis taitīt tūdut, tad es nezinu, kā viņu Henrija milzīgajā pilī varēs noķert. |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2012|08:38 pm] |
|
"Nikns suns" ir mana vīra iecienītākā latviešu valodas frāze. Un Latvijā bieži sastopamās brīdinājuma plāksnītes ar uzrakstu "Nikns suns!" viņu īpaši amjuzēja - gandrīz tikpat stipri, cik Rīgas meitenes, kurām divriteņu krāsa pieskaņota smukajām kleitiņām, un daudzie riteņbraucēji, kas nevis brauca uz saviem velo, bet bija bieži redzami staidzinām savus divriteņotos mīluļus. |
|
|