| |
[Dec. 12th, 2011|08:45 pm] |
|
ko lai tādu pretvalstisku uzraksta |
|
|
| par tizlumiem kopš bērna kājas |
[Dec. 12th, 2011|08:58 pm] |
Divas lietas, kuras es ilgstoši, par spīti vecāku pūliņiem, nekādīgi nespēju apgūt:
1. Izšņaukt degunu.
Un deguns ar puņķiem aizštopēts bērnībā man bija mūždien. Uz iekšu puņķus vilkt mācēju, uz āru - ne pa kam. Nelīdzēja nekādi tehnikas skaidrojumi, priekšlasījumi un paraugdemonstrējumi vecāku izpildījumā. Nedz vienas nāss aizspiešana, nedz nevienas. Es vairs neatceros, kad un kā es beidzot uzķēru degunšņaukšanas triku, taču zinu, ka nepiedodami vēlu.
2. Ēst ar nazi un dakšiņu. Jāsaka, es pat šobaltdien ar nazi un dakšiņu esmu samērā uz "Jūs", un no smalkas sabiedrības nodalītā dzīve Filipīnās, kur nazi vispār nelieto, manas attiecības ar augšminētajiem daiktiem netuvina. Kā tik visādīgi mani vecāki mani necentās apmācīt - pat ne ēšanas kultūras aukstajās māgslās ar desmit dažāda izmēra divzaru dakšām, nē, kur nu, tikai tik, cik dakša kreisajā rokā (āāāāā!) un nazis labajā, utt. Ilgus gadus sabiedriskās ēdināšanas iestādēs darīju vecākiem kaunu, līdz vienreiz mammas draudzenes meita uzmeta man neizpratnes pilnu skatienu un un īsi nozirgojās: "Tas ir kā - tu nemāki? Re, ku, paņem dakšu šitā, nazi - šitā, un viss." Un es taisni tā izdarīju, un aizgāja tā štelle.
Līdz ar ko cerības kādreiz iemācīties braukt ar mašīnu diezgan loģiskā kārtā neaust. Droši vien, ka, ja baigi savajadzētos, tad jau kaut kā klunkurēt iemācītos, bet, zinot manas koordinācijas spējas kaut vai naža un dakšas pārvaldīšanā, lieki cerēt uz kaut kādu baigi līgano sniegumu jelkad. |
|
|