| |
[Dec. 2nd, 2011|12:19 am] |
|
Laika straujajā plūdumā mani visvairāk satrauc un tracina nevis tas, ka es palieku veca un nesmuka, bet gan tas, kā mazie, piemīlīgie bērneļi acu priekšā pārvēršas lecīgos, riebīgos un atbaidošos tīņugās. |
|
|
| |
[Dec. 2nd, 2011|07:50 pm] |
|
Lūk, man te pēdējās pāris dienas jumts reāli brauc. Nu tā, ka liekas, ka vajag galvas dakteri. Zemestrīces. Tā arī vēl aizvien nezinu, vai reālas, vai rādās. Aizpagāšrītā četros(!) pēc krietna šūpošanās brītiņa modināju augšā Cienīto (un Cienīto nedrīkst modināt arī tad, ja Spānijas karalis pats personīgi to pazemīgi lūdz). Vecais pusaizmidzis izkūņojās ārā, pat apjautājās ļaužiem, vai kaut kas netrīcot - netrīcot gan. Tālāk vakar, kad hennu matos augšstāvā auklēju, atkal sāka šūpot - tā riktīgi, es pat skatījos uz skapi, kas šūpojās kā traks. Diedzu lejā (gaismu un ventilatoru pat neizslēgusi! es - elektrības taupīšanas nazi!), vīriņš atkal saka, ka neko nav jutis (kā jau vairākkārt esmu uzsvērusi, viņš man korekts ļoti). Vārdsakot, man paliek pavisam skaidrs, ka man galvā šūpojas un trīc. Taču šorīt vīriņš man saka, ka ļaudis runājot, ka esot gan trīcējis taisni tajos laikos, kad es tirinājos. Es vairs neko nesaprotu. Tikai to, ka nav forši, ka attīstās jaunas fobijas - it kā ar vecajām nepietiktu. |
|
|