| |
[Oct. 18th, 2011|01:55 am] |
Dragon Age Origins ir vienkārši drausmīgi nežēlīga un smaga..es pat nespēju lietot vārdu "spēle"..interaktīvs daiļliteratūras un mākslas filmas hibrīds. Ir drausmīgi smagas filmas, romāni u.c. formu daiļo mākslu darbi - visi kopā - stāsti, lai ar kādiem līdzekļiem pastāstīti. Un nu arī spēles.
Pilnībā tātad izspēlēju (?) vienu oridžīnu - rūķu princesi, šī stāsta ietvaros izmēģināju vēl šādus tādus variantus un variācijas beigām un vēl šo to pa vidam. Bet tā visa, lai arī cik dziļa un lieliska un aizkustinoša, vēl bija izklaide.
Tad izlēmu ielūkoties citos sākumstāstos. Dalish elf - žāvājos. Mags - nu, tur plašas iespējas izslīpēt pašam savu individuālo stāstu - ar to un tēla ieplānoto konsekvenci man īsti neveicās, jo nespēlēju jau vairs pirmo reizi. Nepieskaramo kastas rūķis - to es neaiztikšu - es nevaru kaut ko tik brutālu paspēlēt, bet aizvien šis sākumstāsts vēl tomēr ierakstās izklaides plauktos - vienkārši ne manā gaumē. Tad hjūmin nōbel. Tas mani vienkārši satrieca. Es nespēju šo oridžīnu paspēlēt, ne tik daudz traumatisko sākumstāsta notikumu dēļ, cik tā dēļ, cik neloģiski viegli tēls atslēdzas no visa tikko mājās notikušā un uzreiz pievēršas "kopējai lietai".
Un visbeidzot getto elfs. Pēc šī sākumstāsta es laikam kādu laiku vispār Dragon Age paspēlēt nespēšu. Vismaz šo tēlu noteikti nespēšu turpināt. Un es šim tēlam tik smuki visu biju saplānojusi - raksturu, romances, galvenās izvēles; gribēju redzēt, kāds būs getto pie beigām, ja esi vietējais utt. Ja vien es būtu zinājusi, kāds tieši tas sākums ir, bet, pat ja būtu zinājusi, vienkāršiem sausiem vārdiem kaut kur uzrakstītu izlasījusi, tas nebūtu glābis no..pat nezinu, kā to nosaukt. Saņemt šādu sitienu ar trulu priekšmetu pa galvu... no... spēles?! Tā, it kā Larsfontrīrs tur savus taustekļus būtu pielicis, bet nē tomēr, Trīrs ir prasts miesnieks salīdzinot ar šo. |
|
|