Saspēra velns to zaļo krūzi - June 8th, 2011 [entries|archive|friends|userinfo]
Hlorēts ūdens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

June 8th, 2011

[Jun. 8th, 2011|05:54 pm]
Vai tik tas pasākums neizvērsīsies par oligarhu glorificēšanas svētkiem. Nu, tur, foršiņi oligarhiņi (oranžā loginā arī šodien tāds megakjūts pūķulēns), forši, ka mums, latviešiem, ir kaut kas SAVS, sargājāms un kopjams - Dziesmusvētki un Oligarhi.
link3 registered|register

[Jun. 8th, 2011|08:06 pm]
Reizpareizei vēlos vakaros bodē ar troksni iegāžas savus paklīdeņus meklējošas muterītes, un, ja paklīdenis tiešām atrodas mūsu bodē, tad turpat uz vietas sarīko scēnu ar aurošanu, ķērkšanu, dažreiz pat ar iekaustīšanu. Man nekas nav sakāms par (ne)audzināšanas metodēm - i couldn't care less -, toties man ir kaudzēm burkšķamā par manierēm. Un visi tie dažāda vecuma sīkie, kas bez aiztures runā ar pilnu muti, - tā, ka ne vārda nevar saprast. Ieveļas bodē, stumj aiz vaigiem savu stumjamo, un tāpat ar pilnu muti neartikulēti veic pasūtījumu (un savu našķu iepakojumus, protams, nomet turpat, lai gan divu soļu attālumā ir labi redzama miskaste). Starp citu, pat mana vīra nenormāli gudrais skuķis pie vakariņu galda šļupst ar pilnu muti (vienmēr brīnos, kā mans vīrs vispār saprot, ko viņa saka), un reizēm es nodomāju: nabaga laimīgajam bērnam ir paveicies, ka bērnībā nav bijis mammītes, kas mūždien zāģē "nerunā ar pilnu muti!"; no otras puses, redzot šitentās apkārtnes muterītes un viņu nemanieres, šaubos, ka mammītes esamība bērnībā šai plāksnē būtu ko uzlabojusi.

Vārdu sakot, vieni neaudzināti un cūcīgi mežoņi viņi ir - gan bērni, gan pieaugušie, gan omītes un opīši. Un man kā ārzemniecei un temporārajai rezidentei ir īpaši jāpiedomā, lai "cienītu un mīlētu zemi, kurā esmu apmetusies". Maigi izsakoties. Ar to es gribu teikt, ka mītnes zemes un tautas cienīšana un mīlēšana nemaz nav tik pašsaprotama padarīšana, kā latviešam varētu likties.

Aizburkšķējos ne tajā virzienā. Gribēju taču par smeldzīgo. Lūk, tātad vēlos vakaros vecāki u.c. vecāka gadagājuma radagabali apstaigā rajona e-bodes savu paklīdeņu meklējumos, bet vakarvakarā viens mūsu regulārais knariņš pie mums meklēja savu paklīdušo papucīti, kuram ir reāli nodzerts purns kurš mēdz paņemt uz krūts. Jo pirms pāris nedēļām šis pats knariņš uzsāka apmācīt papucīti feisbuka lietošanā (un vispār interneta, kas tas pats feisbuks vien ir), un tagad, rau, jau naktīs meklē pa e-bodēm. Starp citu, stundu vēlāk totāli pieļurbājies papucītis patiešām ievēlās bodē un pauda vēlmi feisbukot, bet vīra kungam izdevās viņu maigi un taktiski izvadīt ārā.
link4 registered|register

Vairāk par šo: [Jun. 8th, 2011|10:06 pm]
"Ar to es gribu teikt, ka mītnes zemes un tautas cienīšana un mīlēšana nemaz nav tik pašsaprotama padarīšana, kā latviešam varētu likties."

Es sāku saprast, kā kā šī kultūrberze veidojas. Tieši no iebraucēja pozījām.

Katram latvietim ir it kā skaidrs un pašsaprotams, ka jebkurš iebraucējs uzreiz samīlējies Latvijā un tās brīnišķīgajos cilvēkos, metīsies apgūt latviešu valodu un tajā vārsmos, lai mīlu pret zemi un aborigēniem paustu viņu valodā. Un latvietim pat prātā neienāk, ka cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ uz dzīvi (terminēti vai neterminēti) ir apmeties Latvijā, bet zemi un aborigēnus kaut kādu - objektīvu vai subjektīvu - iemeslu dēļ nemaz tā neņem un neiemīl, maigi izsakoties. Vēl vairāk, šādam cilvēkam kaut kādu iemeslu dēļ zeme un aborigēni var pat riebties. Tāpat katram latvietim ir skaidrs, ka riebties drīkst tikai SAVA zeme (latvietim, un vispār jebkuram cilvēkam), un vēl varbūt tā zeme, uz kuru viņš ir aizbraucis, bet nekādā gadījumā iebraucējam nevar riebties latvieša zeme.

Iztēlojieties sušķīgo Manilu. Un Manilā vienu latvieti, kam bērnībā borēts uz ielas neēst (jo uz ielas ēd tikai krievi), drazu uz ielas nemest utt. Vienais latvietis sušķīgajā Manilā vispirms brīnīsies, tad jūsmīgi apvārsmos kultūratšķirības (jo ir mācīts pieņemt un akceptēt), un visbeidzot besīsies un burkšķēs par sivēnu miljoniem visapkārt. Tagad atsūtam uz sušķīgo Manilu vienu miljonu latviešu (vairāk diemžēl zināmu iemeslu dēļ atsūtīt nevaram). Miljons latviešu drazu uz ielas nemet, bet ko vēl dara miljons latviešu? Pareizi, burkšķ par vietējiem sivēniem, kas to dara. Savās mājās, uzsvērsim. Savā zemē. Un aborigēns savā zemē taču drīkst izdarīties, kā vien labpatīk, vai ne? Viņu mājas, viņu kultūra, viņu tiesības būt sivēniem savā zemē. Bet miljonam Manilā iebraukušo latviešu tas neienāks prātā. Miljons latviešu burkšķēs. Miljona latviešu burkšķēšanu sadzirdēs daži miljoni Manilas vietējo sivēnu, un auros, un pamatoti auros. Par savām tiesībām būt sivēniem SAVĀ zemē. Un par to, ka visādi burkšķētāji te sabraukuši - lai vai nu met drazu uz ielas kā vietējie, vai lasās. Un vispār, riebjas tie pedanti ar saviem mūžam drūmajiem ģīmjiem un burkšķēšanu un sērīgo gaudošanu.

Un tagad to latviešu miljonu aizsūtam atpakaļ uz Latviju, un kopā ar viņiem uz Latviju aizūtam Manilas omulīgo sivēnu, teiksim, pusmiljonu. Omulīgie Manilas sivēni Latvijā tāpat metīs savu drazu uz ielas, un viņiem nepatika pret latviešu burkšķēšanu un uzbāšanos ar saviem stulbajiem aizrādījumiem par drazošanu nekļūs mazāka tikai tāpēc vien, ka zeme un vide nu ir cita. Taisnība tagad ir latvieša pusē, bet omulīgā sivēna subjektīvā nepatika no tā mazāka nepaliek, un vispār, omulīgo sivēnu pusmiljons tagad ir Minoritāte, un viņam ir tiesības un pat pienākums piekopt un saglabāt savu nacionālo identitāti, un viņam par to vēl piemaksā ij Latvijas Republika, ij Eiropas Savienība, ij vēl visādas gobālās organizācijas.

Un visbeidzot frāzē "Manilas omulīgais sivēnu pusmiljons" nomainām vārdu "Manilas" ar, teiksim, "Ustjkamenogorskas".

Mēs iebraucējos redzam milzīgas un nepieņemamas (vai vismaz grūti pieņemamas) kultūratšķirības. Iebraucēji redz tieši to pašu. Milzīgas un nepieņemamas (vai vismaz grūti pieņemamas) kultūratšķirības.

Letiņu dzērumābraucēji taču brauc dzērumā arī Īrijā.
link33 registered|register

navigation
[ viewing | June 8th, 2011 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]