Saspēra velns to zaļo krūzi - September 2nd, 2010 [entries|archive|friends|userinfo]
Hlorēts ūdens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

September 2nd, 2010

Seim old svīt šit [Sep. 2nd, 2010|09:27 pm]
Tagad varētu arī kaut ko uzrakstīt.

Esmu atpakaļ tajā, ko es izsenis ļoti nepareizi dēvēju par dubaku (vispār jau es zinu, kas ir īstais dubaks) - pirtsveidīgajā sutoņā, kurā pilnvērtīgai elpošanai nepieciešamas žaunas vai vismaz skābekļa balons un vispār akvalangs. Atbilstoši laikapstākļiem ninnāju latvju upeņu balzāmu ar vietējo lauku laimiņiem (tiem mazajiem pilnīgi apaļajiem centimetru diametrā), vietējo lauku (?) tā saucamo medu, kurš gadiem necukurojas ne sitams, sajauktu ar vietējo galvaspilsētas uzvārītu karstu ūdeni, jo atbilstoši laikapstākļiem esmu mazliet apsaldējusi (lol) mandeles. Un vispār viss ir seim old svīt šit.

Es varētu, piemēram, pastāstīt, kā tieši suns man paskaidroja iepriekšējā pukstā minēto māju būšanu. Suns manā divus mēnešus ilgajā prombūtnē pirmās nedēļas uzcītīgi gaidīja mani pie trepēm, pēc tam saņēmās doties mani meklēt augšstāvā pat mēģinot ielauzties guļamistabā, tad padevās, un kļuva par briesmīgi depresīvo pusaudzi - čurāja un kakāja tikai iekšā (jo, pēc viņa domām, ārā čurāšanas un kakāšanas pavēlniece esmu tikai es un neviens cits), kā arī darīja visus iespējamos nedarbus un draņķības - zaga paiku, bojāja un iznīcināja materiālās vērtības un, visbeidzot, bojāja attiecības ar baru un visupirms tā Alfu (un Omegu - mazliet mazāk bojāja). Tikām es prātoju, kā suns mani uzņems - apvainosies, augstprātīgi ignorēs, kā to darīja Randa ar bara locekļiem, kas, viņasprāt, pārāk ilgi bijuši prom no midzeņa, čurās kurpēs un pēc tam tās sagrauzīs vai vēl nez ko tādu. Bet nē, suns vienkārši šausmīgi pārlaimīgs luncinājās, lēkāja un visādi citādi priecīgi sveicināja mani, tad novietojās pie kājām un neatkapās ne soli, bet galvenais - precīzi pulksten desmitos vakarā, tieši kā tas bija ikvakarus noticis pirms diviem mēnešiem, bet nebija noticis pēdējo divu mēnešu laikā, pievērsās Ēdiena Pavēlniekam (kurš pārstāja eksistēt, līdz ko es ienācu pa namdurvīm) ar aicinājumu tā kā prasties. Pēc tam, kad ēdiena pavēlnieks bija praties, suns atkal pievērsās man - šoreiz jau kā Čurāšanas un Kakāšanas Pavēlniecei, un tad es viņu izvedu ārā, un tad suns - ak tu tētīt! - uzreiz ņēma un smuki pačurāja un pakakāja ārā, un vispār bija un vēl aizvien ir pilnīgi pārlaimīgs un priekšzīmīgs suns. Ir skaidrs, ka vīra kungs ir Alfa, bet es esmu Bettah - tā, kas nosaka, kurš te ir Alfa, kam mums visiem būs pakļauties. Piemēram, sīka epizode: suns kaut ko savā nodabā kasās, Alfa viņu sauc, suns neceļ ne ausu un turpina kasīties, tad ieņurdos es, suns momentā pārtrauc kasīties, paskatās uz mani un tip-tip-tip aši dodas pie Alfas.

Tad vēl es allaž esmu bijusi pārliecināta, ka es esmu drausmīga mājsaimniece. Tomēr izrādās, ka drausmīga mājsaimniece ir kudiš labāk nekā neesoša mājsaimniece. Un vispār, te viss ir bijis briesmīgi manā prombūtnē, pilnīgs depresņaks un haoss, un motivācijas trūkums, un krīze uttutjp, un mana viepļa atkalparādīšanās visiem te lika atviegloti nopūsties, un visi priecīgi, visi laimīgi, visiem seim old svīt šit. Vārdsakot, man te galvenokārt tikai jāsmaida un jāmāj, īstenībā pat burkšķēšana tiek uzņemta ar priecīgu un iedvesmotu sapīkumu, nu labi, vēl jāizmazgā pāris tonnas veša veļasmašīnā, kuru nezin kā viņi ir pamanījušies salauzt, to nelietojot, un vēl šādi tādi mājasdarbi jāapdara.

Viss, apnika rakstīt. Par Svarīgo nākamājā žurnāla numurā.
link3 registered|register

navigation
[ viewing | September 2nd, 2010 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]