| 9.maijs |
[May. 10th, 2010|05:17 pm] |
Pirms 2 gadiem ar Vīra kungu bijām Latvijā. 9.maijā braucām ar autobusu no Mārupes uz Vecrīgu. Autobusa maršruts veda gar uzvaras fallu. Un kas tur (un visā apkārtnē) togad darījās! Tā darīšanās tad vēl tā, tie lentīšu blāķi arī vēl tā, bet tas ordeņiem apkāries vecis, kurš kā buldozers ierausās autobusā un rupji grūstījās, tās bļaustīgās bābas - padomjlaika klasika. Laika mašīna. Krievu valodas dominance Rīgas sabiedriskajā transportā un uz ielām - to jau, Rīgā dzīvojot, droši vien tā nejūt, bet, pavadot kādu laiku ārpus Ltvijas un atgriežoties, baigi griežas ausīs. Nu lūk, tas pretīgais vecis tad atmodināja mani no šoka, un, izkāpjot no autobusa, vedu savu dārgo pa taisno uz Okupācijas muzeju (pati tai ēkā pirms tam biju bijusi tikai vienu reizi - kad mani uzņēma pionieros).
Otra epizode bija Zoodārzā (lol). Pie mērkaķu būra (lol). Zoodārzā visās malās vairākās valodās izvietoti krāšņi īmo informatīvie materiāli ar lūgumiem nebarot zvērus, tos materiālus vienkārši nevar neredzēt un neizlasīt. Bet kaut kādi ķēmi vienalga ālējās un mētāja visādus priekšmetus mērkaķīšiem, un tad nu es kā atbildīgs pilsnonis gāju tiem ļautiņiem aizrādīt. Izlien milzīgs urla treniņtērpā un sāk uz mani bļaut un draudēt piekaut, ā, un, protams, pieprasīt, lai es ar viņu runāju krieviski.
Pirms dažiem gadiem tā nebija. Bija jau pazām panākts tas, ka krievi runāja latviski, un pieprasīt runāt krieviski varēja vien..nezinu..varbūt Daugavpilī. Bet tad sākās kaut kāda kampaņa. Ulmaņgunča uzstājās ar paziņojumiem, ka vajag krievu valodu atpakaļ utt.
Eiropa, lol. Civilizācija, lol. Kultūra, lol. Laiks beigt izlikties, un biedrs Zatlers, Maskavā viesojoties, varēja tak nekautrēties un pazemīgi lūgt, lai Latviju uzņemt atpakaļ Brālīgajā. Atpakaļ mājās. De facto jau tas viss ir, atliek vienīgi oficiāli noformēt attiecības.
Biju es kādreiz par integrāciju, par tautu draudzību utt. Bet tā ņemšanās pie falla pirms diviem gadiem manas pēdējās cerības par draudzēšanās iespējām izšķīdināja pavisam. Toreiz man likās - viss, jārunā ar viņiem vienīgajā valodā, kuru viņi saprot - jāņem viņi aiz škvarkas un ar kulaku pa degunu vai arī ar kāju pa dirsu - pārnestā nozīmē, protams, ar likumiem, politiku un ikdienu vai nu pa degunu, vai pa dirsu - lai paši izvēlas. Tagad man liekas, ka viss jau ir zaudēts, valsts ir zaudēta, un tie atkal būs viņi, kas aborigēniem vai nu pa degunu, vai pa dirsu - lai paši izvēlamies. Kā bērnībā, ja neslaita, ka bērnībā bija pieejama tikai opcija "pa degunu".
Laikpalaikam es domāju - nez, ko tādi riktīgie latvju lauksaimnieki jūt, kad ņipri notirgo savu valsti urlam. Tāds Kalvītis, piemēram. Vai tiešām viņš ar visu sirdi un dvēseli grib piederēt Padomju Savienībai? Ko viņš jūt un domā, kad ceļo kaut kur, kad robežkontrolieriem rāda savu Latvijas pasi, kad stāsta cilvēkiem, no kurienes viņš ir? No kurienes viņš īstenībā grib būt, un ko viņš grib par savu valsti (lai kas arī būtu viņa "sava" valsts) stāstīt?
Un man jāatzīstas, ka man netīk cilvēkiem teikt, no kurienes es esmu un stāstīt par Latviju, un noliegt, ka nē, nav Latvija Krievijā, jo tad man būtu jāmelo, un es esmu nogurusi melot un stāstīt to, kam pati vairs neticu.
Drausmīgi žēl. Nu kur var viena tauta tā ņemt un padirst savu neatkarību, savu valsti. |
|
|
