| |
[Apr. 16th, 2010|07:42 pm] |
Es te aizkuļos uz nezkādu ektrēmo seismiski aktīvo pasauls malu, bet izrādās, ja gribēju piedzīvot vulkānisko pelnu mākuli, tad bijis vien garlaicīgajā LV jāpaliek. Nemaz nerunājot par gadsimta paliem (nu, labi, vismaz riktīgi plūdi manā dizāsteru CV ierakstīti).
Lai gan jāatzīst, spriežot pēc nostāstiem, vulkāniskie pelnu mākuļi nebūtu kaut kas tāds, ko cilvēkam vajadzētu gribēt piedzīvot. Nekādas poētikas, nekādas romantikas, kā runā. Vienkārši krēsla visu dienu un riebīgi putekļi bez jēgas un gala.
Un tad vēl tā zemestrīce nesen. Aizmirsu jums pastāstīt. Pirms kāda mēneša laikam. EDIT: eku kaukāds links, slinkums atcerēties, kā tagus liek, piedodiet, ja http://news.yahoo.com/s/ap/20100325/ap_on_re_as/as_philippines_earthquake . Mazais brālis man skaipā prasa - nu, kā jums tur zemestrīce, mamma uztraucoties. Un negrib man ticēt, kad es viņam kaunīgi stāstu, ka, esot pie pilnas saprašanas un nomodā, vareno sešbaļlu zemestrīci palaidu garām. Visi juta, tikai es ne. Es tajā brīdī baroju putnus, un Attiecīgajā Momentā, ceļoties kājās no tupus stāvokļa, atsitu galvu pret putnu būri. Kāda sagadīšanās. Ja ņem vērā, ka tieši šādā veidā es galvu pret putnu būri atsitu teju katru otro dienu (bez mājieniem, lūdzu, ja - viegls tas būrītis, no alumīnija). Vīrs mani uztājīgi sauca lejā, es tā kā drusku nīgri atrūcu, lai pagaida tak - putnus baroju, kas ir, kas par steigu, un tad viņš man prasa - kā - tu neko nejuti?! zemestrīce tak. Riktīga, nevis kārtējā maigā pašūpošana. Re, atkal visu eksotisku palaidu garām.
Bet tas jūsu pelnu mākulis man visus plānus izjauc. Tā kā taisījos šogad uz LV braukt, bet bail tomēr. |
|
|