| |
[Aug. 22nd, 2009|03:50 pm] |
Vakarnakt Rausis mūs nenormāli pārbiedēja, un mēs suņapuikam bijām spiesti izsniegt pagaidu diagnozi "trakumsērga". Pēkšņi ne no šā ne no tā suns sāka ņemties, šūties, siekaloties, trīcēt un visādi citādi uzvesties ārkārtīgi ērmoti un biedējoši. Protams, gūgle, protams, simptomi, protams, visas pazīmes atbilst. Tad vēl drāma ar Lag Queen, kas pavēstīja, ka šādā suņa uzvedībā VIŅA nav vainojama, tādēļ augšā viņa gulēt neies, no suņa neizolēsies, izolējiet suni kur gribat. Tiesa, pa vidu visai jezgai es gan minēju divus citus iespējamos suņa aptrakšanas iemeslus: 2. "kaut kas ar vēderu" un 3. premonition (moš zemestrīce nāk virsū, vai), bet piesardzības un cilvēka tieksmes iedomāties visu to ļaunāko dēļ palikām pie trakumsērgas (bez izskaidrojama inficēšanās ceļa gan).
Mēģinājām suni iespundēt ofisā, bet tās raudas, tās raudas, man sirsiņa apskrējās, un laidu suni vien brīvē pie mums. Pēc kāda laiciņa sunis šķitās pārguris no ņemšanās vai arī vienkārši nomierinājās, un čučēja pie kājām kā mīļais. Drošības labad vīrs piekodināja suni ieslēgt bodē, un tā es ar smagu sirdi arī darīju - lai gan suns nelikās par to sevišķi apbēdināts, ibo lepni un netraucēti (uzsvars uz "netraucēti") varēja izlaisties zem saimnieku krēsliem, pačurāt iemīļotajā stūrī, kur, kā viņš lieliski zin, čurāt ne pa kam nedrīkst, un vēl gaismu atstāju ieslēgtu, un ventilatoru, tā ka suns varēja apvelties uz muguras ķepām gaisā un labsajūtā vēdināt pinci.
Un tad kkkkāāā sāāāka grandēt un zibeņot, un gāzt. Laukā strobo-disko, nepārtraukti dārdēja un sprāga, bērnībā piekoptā skaitīšana no zibens zibšņa līdz grandienam bija bezjēdzīga, jo zibnīja un granda vienlaicīgi, turklāt teju nepārtraukti. Nočekoju suni - nekādas panikas. Apveļas uz muguras ķepām gaisā, lai kasu šim vēderu, drusku pabaidās no pērkona, bet vairs ne miņas no pirms pāris stundām vērotās panikas. Tad nu atstāju suni gozējamies ventilatora priekšā, un gāju lūrēt Prison Break. Tikmēr lija, nē, gāza, un ilgi.
Šorīt pamodos vēlu - kā parasti. Uzzināju, ka pirmais stāvs atkal bija applūdis, un suns ticis atrasts tupam par baseiniņu pārvērtušās bodē uz krēsla. Nemūžam nezimirsīšu Rauša izbailes un apjukumu iepriekšējo plūdu laikā, tad nu tas visu izskaidro. Visu paniku, visu ņemšanos un šūšanos.
Tikai viens man nav skaidrs. Skaic ka suns jūt negaisa tuvošanos, iespējams, spēj notiekt gaidāmā negaisa intensitāti. Bet kā pie velna viņš zināja, ka māja applūdīs? Pirms gada pie šādas pašas lietusgāzes nekas nebūtu applūdis, taču kopš šogad Tika Veikti vērienīgi apjomīgie trubu Rakšanas Darbi (vai dies, cik ļoti es priecājos par iespēju izmantot Komunikācijas Speciālistu iemīļoto izteicienu), izmaiņas ir diemžēl ievērojamas. Un vēl. Kapēc sunis pārstāja panikot labu brīdi pirms stihijas ālēšanās, un pat negantās grandēšanas laikā nelikās sevišķi izbijies? |
|
|