| Saulstariņi (sun conures) |
[Feb. 24th, 2009|04:41 pm] |
|
Reija ir san-konjūrs - to es atzīstu, taču (Sers) Henrijs ir san-enženjūrs. Ne tik vien inteliģents, savaldīgs, ieturēts, cienīgs (bet ne iedomīgs), prātīgs, filozofiski noskaņots (kā jau gudrākais, vienmēr piekāpjas nesavaldīgajai, valdonīgajai, kašķīgajai un niķīgajai Reijai, taču nevis, asti kājstarpī iežmiedzis, bet, labprātīgi atdodot Reijai to, ko viņa tik briesmīgi cenšas atņemt, pats vienmēr izfunktierē kaut ko foršāku, par ko Reijai vēl vairāk dusmas, haha), bet arī ļoti ziņkārīgs UN zinātkārs. Smalkais cietokšņbūris jau vairākkārt dažādās vietās atmūķēts, skrūvītes atskrūvētas, pats putns vienurīt devies ekspedīcijā pa māju un tika notverts pirmajā stāvā daining hōlā uz galda (paldies dievam, neviens ventilators tobrīd nebija ieslēgts, uz plīts nekas nevira utt). (Sers) Henrijs vienmēr, galvu pargiezis, uzmanīgi klausās un ausās, un, ja kāds no mums putnistabā kaut ko dara (karina drēbes, gludina, kaut ko krāmē, tīra būrus utt), tad Henrijs ieinteresēti un cītīgi visu procesu vēro - tā kā mazi bērni, kad tētis garāžā ķimerējas ap mašīnu - brīnums, ka PAGAIDĀM VĒL neprašņā par visu. Reija savukārt ir baigi niķīgs un diezgan agresīvs, un griezsirdīgs putns, toties viņa labprāt iekārtojas uz rokas, šodien pat atļāvās mērkaķpozā uz/zem manas rokas pakarāties (tb karāties vienā vai abās kājās ar galvu uz leju). Reija šņāc kā pneimatiska uzparikte, viņa aizraujas un diezgan sāpīgi knābj, tiesa, ne ar mērķi nodarīt sāpes; Henrijs gan vienmēr maigi knibinās un nekad nezaudē paškontroli. Kad putni tiek cienāti ar lielāko gradumu - jauno zaļo zirnīšu pākstiņām - vai otru lielāko gardumu - beibīkornu (ēēē..pavisam jauniņām kukurūzas vālītēm?), tad Reija posās plosīšanās dēļ (tāpēc šie gardumi tiek pasniegti virs ēdiena bļodiņas, lai viss, ko Reija plosa, iekrīt bļodiņā otrreizējai pārstrādei), savukārt Henrijs prātīgi noknābj kumosu, uzraušas ar to kumosu vienā ķepā uz kāda zara un lēnā garā domīgi tiesā nost, aizvien vienā ķepā turēdams. Kamēr atnāk Reija un cenšas viņam to kumosu atņemt. Tādā gadījumā Henrijs vai nu uzreiz labrātīgi tai kašķīgajai bābai to kumosu atdod, vai izāzē šo - izliekas, ka cīnās un nedod vis, tad nogaida momentu, kad Reija drusku uz mirkli atlaižas un ievel elpu nākamajam raundam, un jau sniedzas pēc Henrija kumosa, jau gandrīz to satvērusi knābī, šis palaiž kumosu vaļā un tas - oops! - nokrīt zemē. Un Henrijam tieši tāda sejas izteiksme - tēlots oops. |
|
|