| |
[Jan. 24th, 2009|02:33 pm] |
Vārdsakot, Jannes dzīvības glābšanas ekspedīcija izraisīja riktīgu jaunumu cunami. Janne (tagad gan ir pilnīgi un absolūti skaidrs, ka Janne ir Jannis, bet vārdu jau putnam tāpēc nevaram mainīt; lai slavēta angļu valoda, kurā vienāda galotne var būt gan sieviešu, gan vīriešu vārdiem; tāpēc, lai piedod man latviešu gramatikas adepti, taču augstāk izklāstīto iemeslu dēļ turpmāk Cibā Janni saukšu oriģinālā: Yannie). Tātad: Previously on Desperate Housebirds: Parasti tik dzīvespriecīgais, ziņkārīgais, komunikablais un aktīvais putns, būrī palicis viens pats, krīt smagā depresijā: neēd, nedzied, nestaigā, nerunā (utt skat.I.Baušķenieka dziesmu, kurai tagadiņ neatceros nosaukumu), strauji vājē un vispār tūliņ gals klāt - bez jokiem. Mājniekiem panika, mēģinām putnu visādīgi uzmundrināt un iepriecināt, bet šis tik skumji vārgst nost. Nu ko, fiksi jagādā Yannie kāds, ko bikstīt. Vīra kungs dodas uz Santakruzas zootirgu, bet nevienas piemērotas pelēkās kokatīlienes tur nav - būšot sestdien. Pardon, bet skaic, ka sestdien jau vairs nevajadzēs. Tad nu kāpjam vieglsliežu vilcienā un dodamies uz Pasajas (akdies cik tā vietvārdu un personvārdu latviskošana ir amizanta) zoocentru bikstāmputna meklējumos.
Un tad jau sākas klasika: cilvēks ierauga dažnedažādu putnu tūkstošus, un viņam VAJAG VIŅUS VISUS!!! Ja precīzāk, cilvēks ierauga šito dievīgo piemīlīgo oranždzeltenzaļo papagailēnu ar nenormāli piemīlīgo ģīmīti, kurš vēl turklāt draudzīgi stiepj pretī vareno knābi un saka: "Nes mani mājās!" Cilvēka vīra kungs gan piesardzīgi aprāda cilvēkam, ka, pat ja padodamies riebīgā īpašnieka (tas, atvainojiet, dirsas caurums nekautrējas pūst cigarešu dūmus taisni papagailēnam ģīmī!) acīmredzmajai alkatībai un ievērojami pārmaksājam par putneli, tas tāpat, iespējams, ilgi neizvilks (neizskatās vesels, un nevesels putns = ļoti drīz beikts putns), un nauda ta nauda, bet viņš nevarot noskatīties, kā sieva raud un pārdzīvo (toties kā pats bimboja, kad Sua nomira). Toties pats ziņkārīgi ķīķerēja uz tādu pašu papagailēnu pāri blakusveikalā. Vārds pa vārdam, un ekušeku tiek nokaulēts un iegādāts viens to tiem, kas blakusveikalā, turklāt pavisam veselīga paskata un par trešdaļu lētāk nekā no riebīgā veča. Vēl pāris stundu mīcīšanās un vandīšanās pa putnucentru pagaidu būra un Yannie bakstāmputna meklējumos, un Reija, kā arī Cecīlija (kokatīļmeitene. šoreiz čista meitene) dodas uz jaunajām mājām. Nākamajā dienā devāmies otrā ekspedīcijā uz Pasay, lai iegādātos arī Reijas drugānu (priekšstatu par abu putnu atkalsatikšanās vētrainumu var gūt jebkurā meksikāņu seriālā), kā arī varen brangu, pat karalisku, būri.
Iepazīstieties: Reija un Henrijs, saulstariņu (sun conure) šķirnes papagaiļu pāris.
Papagaiļu aprakstos parasti norādīts: papagaiļiem ir skaļas, spalgas un griezīgas balsis. Mīļie, tie ir tikai vārdi; vārdi, kas ļoti pieticīgi apraksta šo dievīgo mērkaķputnu balss īpašības un patieso spēku. Es varu vienīgi piebilst, ka pēc divu dienu sēdēšanas līdzās saulstariņu būrim manas ausis reāli sāp. Riktīgi sāp. Taču domāju, ka vīrieši ar cienījamu laulības stāžu izturētu. Un neba nu viņi visu laiku ķērc - ja viņi visu laiku ķērktu, tad es jau būtu kurla un trakomājā. Ļērc viņi tikai gadījumos kad: a) viņiem šķiet, ka kāds uzvedas par skaļu (ROFLMAO), vakar, piemēram, divu stundu apdullinoša ķērkšana sākās ar to, ka Keja pārnāca no skolas šņukstēdama - odnoklasņiks izgāzis prodžektu, kuru viņa tik rūpīgi gatavojusi; b) ir garlaicīgi un kāds iedod visniecīgāko iemeslu ķērkt; c) nāk miedziņš un sākas niķošanās. Un tad ir elle, un viņi ķērc un ķērc un neapstājas, bet visādi citādi viņi ir riktīgi saulstariņi - mīļi, maigi, ziņkārīgi un draudzīgi kustoņi, kas maigi knaksta un knibina saimnieka pirkstus (kas niķošanās laikā kalpo kā knupis, vienīgi jāuzmanās, jo, kad viņi niķojas, tad knakstīšanās vairs tik maiga nav - knābšana īsti tā nav, bet kniebiens gan), matus, dajebko (pašlaik tualetes papīru - to es viņiem iemānīju, lai noglušītu kārtējo niķi).
Tā arī Reija tika pie sava vārda. Par godu vienam puikam, Rayan vārdā, apveltītam ar spalgu, spiedzīgu balšteli, kuru viņš savas spridzīgās dabas dēļ ekspluatē pārāk jau nu bieži. Nu viņam ir cienīgs pretinieks. Henrijs ir maķentiņ mierīgāks un piemīlīgāks nekā Reija, taču, ja sākas ķērkšana, tad abi ir līdzvērtīgi. Ā, un pirmajā vakarā, kad Reija vēl bija viena pati pagaidu būrī, vēl sastresojusies par vides utt maiņu un tā, bode jau slēgta, viss kluss un mierīgs, Kristofers skaita naudu, vīra kungs pēkšņ ierunājas paskaļā balsī. Kāāā Reija viņam uzķērca!!! Vienreiz. Vīra kungam uzreiz mute ciet, ķepiņas saliektas uz bistes, galviņa nodurta: jā, kundze, nekad vairs, kundze. Tik vien kā nočukstēja: "Owned."
Bet Yannie dzīvo. Pirmajā vakarā pēc Cecīlijas ierašanās metās virsū ēdiena trauciņam kā badinātu asinssuņu bars (bija jau arī pēdējais laiks), uzmācas Cecīlijai, bet ja šī cēli ignorē, tad knābj (booooyyyzZzz) un tā. Vairs nesvilpo gan. Nemaz. Bet lai tā būtu, galvenais, ka putns dzīvs, vesels un priecīgs. |
|
|