| Kad sašūpojas zeme, |
[Jul. 9th, 2008|07:29 pm] |
vispirms ir apjukums un neticība: vai man rādās, vai tiešām, tiešām; un ja tiešām, tad kas sekos tālāk? Aplaid skatu visriņķī, un sastop tādus pašus mazliet neticības un muļķīga apjukuma pilnas sejas. Un vēl viņas vienmēr smaida, pat spurdz. Tāds apjucis smaids. Un trauksme, cītīgi slēpta trauksme (un es nesaprotu, kāpēc viņi vienmēr tik cītīgi slēpj to trauksmi), un saspringums, un maskēta gatavība tūliņ pat lēkt, skriet ārā vai slēpties zem galdiem. Un, vienlaicīgi muļķīgi smaidot, acumirklī tiek novērtēta telpa, noskatītas potenciālās slēpšanās vietas un/vai evakuācijas ceļš. Jo, ja šūpo tik stipri, ka ir bīstami mēģināt kaut kur skriet, tad jāslēpjas zem potenciālajiem triecieniztvērējiem - galdiem, piemēram.
Kad sašūpojas zeme, cilvēki kļūst par muļķīgi smaidošām uzvilktām atsperēm. Tajā ir kaut kas tik savāds, unikāls un aizkustinošs - cilvēku reakcijā, kad sašūpojas zeme. |
|
|