| (P) |
[Oct. 19th, 2007|06:18 pm] |
riebjas, riebjas, riebjas.
riebjas, ka man jāizliekas, ka esmu no Bāāigās Eirōpas, lai gan patiesībā klusiņām sev jāatzīstas, ka no piekrievijas sūnu sādžas. es patiešām nezinu, ar ko lai identificējos, pēc kā lai ilgojos, ko domāt par savām mājām, savu zemi, savām saknēm. it kā jau oficiāli es neizliekos, it kā oficiāli jau es arī esmu no Bāāigās Eirōpas, kur ij cilvēktiesības, ij tiesiskums, ij demokrātija vaid. oj, kā vaid, tikai kas un par ko vaid. nenoliegšu, ir vieglāk panest savu latvietību, esot tālu no Latvijas. politiskās un visas citas šmuces atkāpjas, dodot vietu kaut kādam auseklīšu un purvīšgleznu sentimentam; var arī novērtēt to, ka citur sūdi ir kudi dziļāki un smirdīgāki, bet tie vismaz nav manējie - atšķirībā no tiem tālajiem. riebjas pilnām mutēm noliegt, ka esmu no Krievijas (tiem retajiem, kam Latvijas vārds šeit kaut ko izsaka, tas izsaka Krieviju un neko citu), kamēr, pēc ilgāka laika paviesojoties Latvijā, man beidzot sev jāatzīst, ka lielā mērā esmu gan no Krievijas - ne tikai dēļ dominējošās valodas Rīgas ielās un sabiedriskajā transportā, bet arī Krievijai iztapīgās valdības dēļ (robežlīgums, koķetēšana ar ideju par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu tiem, kas nejūtas valstij gana lojāli, lai naturalizētos utt). tomēr ir maķenīt vieglāk promesot, jo šeit es varu izvēlēties, vai lasīt bezpersoniskas ziņas portālos un personiskas prātošanas blogos, kad un cik bieži to darīt, cik bieži bojāt sev nervus un pārdzīvot - Latvijā dzīvojot, no šādas nervu bendēšanas, jo īpaši, ņemot vērā mana toreizējā darba specifiku, izvairīties nevarēju.
protams, ir savi mīnusi. piemēram, nevarēšana piedalīties pilsoniskās aktivitātēs: nesenajā referendumā, piemēram, vai vakarrīta tusiņā pie S-mājiņas. balsošana pa pastu vai vēstniecībās - aizmirstiet. maksāt afigennās summas par pilsoniskajām pamataktivitātēm arī negribas, vēl jo vairāk, redzot, kā Latvijā tiek zākāti tautieši ārvalstīs, un ne jau tikai no gedroicu puses vien. lai arī sava daļa taisnības ir jubilacijam - gan par savu durvju priekšu, gan par "akk ko gan tas mainīs un kur tad ir tas baltais zirks vai kas tur", tomēr tas neattaisno pat nemēģināšanu kaut drusciņ kaut ko ietekmēt, un tāda aizvilkšanās līdz S-namam ir svara ziņā līdzvērtīga durvjpriekšas saslaucīšanai kā ieguldījumam ciema vispārējās tīrības sasniegšanā.
visvairāk tomēr kauns un žēl par aitu baru, ko sauc par latviešu tautu. es nerunāju par pensionāriem un pār bortu pārkritušajiem zudušās paaudzes pārstāvjiem. es runāju par paēdušo, labi apmaksātos darbos strādājošo, optimistiski kredītiem apkrāvušamo, pašpārliecināto un tak jau domājošo aitu baru. cilvēki, kas tak jau atļaujas paceļot un pasauli redzēt un tomēr vēl aizvien ir tik dažnedažādu fōbiju un aizspriedumu sastīpoti. par tiem, kas pirms gada ievēlēja tās pašas ciniskās cūkas. pat bez visādu ļjauno spēku inspirētiem škandāliem bija tik acīmredzams ilgstošais cūku cinisms, kurš jau uz to brīdi bija sasniedzis tik žilbinošus apmērus, ka iedvesa teju bijību. neviens cits tik aukstasinīgi (jo trenēti) nemēdza regulāri durt duncīti vēderā un uzmest savus partnerus (spilgtākais piemērs - Emša valdība). acīmredzot, tik labi ietrenēt vājprātīgu cinismu varēja vienīgi apstākļos, kad aitu bars piecieš. kur nu vēl piecieš - ļauj. kur nu vēl ļauj - atzinīgi uzsit uz pleca un iedod braukšanas biļeti nākamajiem četriem gadiem. un tā rīkojās nevis kaut kāda mistiska tauta, bet daudzi personiski pazīstami, cienīti un mīlēti ļaudis, tostarp pirmās pakāpes radinieki, un cienījami Cibas jūzeri-lūzeri (nu, kādi vēl lūzeri - pārtikuši un smalki prātojoši kundziņi un tā).
ziniet, kad man reizēm ziņu aģentūrā nācās aizstāt pastāvīgo Saeimas reportieri, mani ceturtdienas vakaros piemkelēja nelabums. fizisks. tai namā visspilgtāk pārņēma sajūta, ka atrodos labi režisētā, bet slikti spēlētā izrādē. un tā vienmēr. it kā zini to vienmēr, bet tur tā sajūta bija tik spēcīga. un tomēr - kamēr esi darbā, tikmēr esi darbā. nekādu blakus emociju, nekādu ļaušanos sajūtām vai pārdzīvojumu. tāds kā robotisks transs. pusstundu, stundu vēlāk - athodņaks un nelabums.
a konklūžena nebūs. vot tā. |
|
|