| |
[Dec. 17th, 2010|10:51 am] |
Mans vīrs ir apbrīnojams. No rīta viņš atver actiņas, nobučo krācošo lauleni, sprauni teju izdejo (nevis izsvempjas, kā dažas labas) no gultas, uzvelk šortus, notenterē uz pirmo stāvu (taisnības labad jāatzīst), pačurā, nomazgā muti, iztīra zobus. Tas viss kopā aizņem aptuveni divas minūtes. Divas minūtes pēc pamošanās Dārgais jau rūcina putekļusūcēju.
Nevis tā kā dažas labas, kas pusi dienas (kura jau tāpat sākaste ju pievakarē) nevar izkūņoties un normāli sākt dienu. Dārgais kafiju nedzer, dārgajam nevajag nekādus rīta rituālus un organisma, ķermeņa, astrāļa un kā tik tur vēl pamodināšanas. Dārgais atver actiņas un kā cīrulītis uzspurdz augšā (nu labi, lejā).
Šajā sakarā līriskas atmiņas. Jūsu padevīgā pukstētāja, dzimusi B., kā zināms, šovasar viesojās LV, kur "B." tapa pievienots pielaulātais "D.". Līdz ko pukstētājas rociņā nonāca LR Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta ukazs par uzvārda maiņu, sāka notikt patiešām dīvainas un pārdabiskas lietas: B., nu jau oficiāli B.-D., dīvainā kārtā no rītiem sāka atvērt actiņas un uzreiz uzspurgt no gultas kā cīrulītis. Spriedām, ka tas no "D.". Vienurīt tomēr nespurdza gan un kaut ko kūņojās pa gultu un ņurdēja, švāģerienītei fonā dūdojot: "Māsiņ, celies! Tev pēc pases jābrauc!". Švāģerienītes vīriņš uz to kariķētā falsetā rotaļīgi pavēstīja: "A es šodien būšu "B."!" |
|
|
