21. Oktobris 2011

• teyzem, halam, amcam ve dayım
• 21.10.11 01:25
• man nāk miegs, un jūk tantes. no mātes un no tēva puses. un onkuļi. arī no abām pusēm. un vecākie brāļi un māsas. un tamlīdzīgi. cik ērmoti ir rakstīt sacerējumu par "savu" ģimeni turciski, un, lai būtu iespēja izmantot visādos radinieku apzīmējumus, rakstīt pirmajā personā no sicīļu pensionāres viedokļa. he. par sevi kā par sicīļu tanti rakstīt varu. pavisam veikli uzvizualizēju visu savu plaši sicīlisko radu saimi, bet nekādas turcības pirmajā personā uzrakstīt nespēju. kursubiedri (-enes) sašutīs par manām greizajām vizualizācijām un atkal draudēs, ka ar visdrīzāko reisu transportēs mani uz Turkzemi.
  
  bet vispār es cibā ienācu pateikt, ka man nepatika koncerts. vot. citādi es tik jūsmoju un jūsmoju. tad nu lūk, nepatika man viņu ābeļziedi ar sintezatoru. gandrīz nelaba dūšiņa man no viņu sintezatora sametās. un neviens radiokoris neko nevar padarīt un nevar glābt, ja latgaļtantēm - kuru greizie, plakanie, neizteiksmīgie dziedājumi droši vien šķiet visvisādi garīgi un emocionāli piesātināti, un patiesi, un vēl visādi tiem, kam latgaliski katoliskais fons ir laikus iedēstīts, - tātad ja šīm latgaļtantēm pa virsu laiž ne tikai ābeļziedus, bet piedevām apgaroti piespēlē uz sintezatora, tā ērģeliski, bļin, tad man metas nelaba dūšiņa. vē. un vēl: vai nu man nebija labi ar ausīm, vai viņiem nebija labi ar apskaņošanu. jo tantes manām ausīm dziedāja par skaļu, un salīdzinājumā ar viņām koris un orķestris bija par klusu. proti, viss bija labi līdz brīdim, kad mehāniskās tantes aiz kolonnas iegaudojās pirmoreiz. un tad tālākais jau bija pārmaiņus saspringums, lai noregulētu ausis uz kora klausīšanos, un kārtējais salēciens uz krēsla, kad aiz staba pārspīlētā skaļumā atskan konservs.
  es jūtos taisni vai iepriecināta, ka man nepatika. cik jauki, ka pārmaiņas pēc man kaut kas nepatīk!
• 5 rakstair doma