17. Janvāris 2010

• pašapmierinātība
• 17.1.10 23:42
• jā, vāj, vāj, es to joprojām varu, urā, vāj, kā tomēr sāp visas malas un maliņas, bet varbūt sāp nevis no vakarnakts, bet no aizvakardienas vingrolēkāšanas. vāj, bet es joprojāma varu nodejot deviņas un vēl druskucīt stundas, tad divas nosnaust sacauromotā un (galvenokārt leišu) pietrokšņotā miegā, un tad celties un funkcionēt tālāk. funkcionēt lēnām, bet tomēr.
  dančos spēks, un pasākums ģikšos bija labu labais (ja vien viņi būtu brīdinājuši, ka neļaus mierīgi gulēt līdz pusdienai, kā tika solīts), bet vienalga labu labais.
  dietatkarīgo sektas saiets nekurienes vidū, kur sabrauc daži simti un tad lec un lec. un, skaidrs, ka igauņu un leišu kopā bija vairāk nekā latviešu (vai tā likās tikai man?)
  eh, un mēs pirmie sākām pirmo deju, un vispār mēs pirmie atbraucām, un man pirmoreiz mūžā ragupolkā pirmajai iebakstīja ar ragiem, un tad es gandrīz izlaidu garu un gana ātri paskriet nevarēju, bet tas nekas, un pēc tam vēl ilgi tikai elsu, elsu un mēģināju no bietes tikt atpakaļ par kaut ko ne tik sarkanu. bet pussešos no rīta parādījās liekās kājas, vismaz četras katram, un diksītī divu griezienu vietā sāka gadīties pusapgrieziens, un tad jau bija skaidrs, ka nav labākas vietas par guļammaisu.
  vāj ku labi.
  tagad es tomēr vēl drusku pastrādāšu.
• 0 rakstair doma