Jau 28 gadi pagājuši, kopš mūsu birztalās strauji iepukstējās par vienu sirdi vairāk, Jā, tas bija tajā tālajā 1975.gada 1.maija rītā kad Rīgas ostā enkuru izmeta brālīgās Vācijas demokrātiskās republikas pasažieru kuģis “Ernst Thaelmann” un platajām bikšu starām plīvojot, līdz ar citiem jūras vagotājiem, pa trapu nokāpa kuģa matrozis Dīters, kura siksnas spoži nopulētā misiņa sprādze meta nerātnus saules zaķēnus septiņpadsmitgadīgās komjaunietes Ernas Turcānes acīs. Erna, līdz ar citiem komjauniešiem, bija ieradusies lai ar ziediem sveiktu brašos Vācijas Demokrātiskās republikas jūrniekus un dabiski, ka jaunietes sirdi pieaistīja tieši Dītera staltais stāvs, tāpēc viņa ziedus pasniedza tieši Dīteram, kurš tai uzsmaidīja platu smaidu un ar vācisku akcentu teica “Spasibo!”. Tā šis smaids apžilbināja arī Ernas sirdi, kas nepārtrauca cerīgi pukstēt arī tad kuģis pacēla enkuru, lai dotos atpakaļ uz Rīgas sadraudzības pilsētu Rostoku.
Tagad Ernas kundze ir precējusies, audzina vīru un trīs bērnus, taču viņas sirds vēl joprojām cer, ka Rīgas ostā pietauvosies pasažieru kuģis “Ernst Thaelmann” un no tā klāja viņai mās sveicienus Dītera vīrišķīgais torss...
Iz šejienes: http://dzintra.lv/
|