Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Tuesday, September 8th, 2009 |
|
||||
| Šodien atkal biju asinis donors (šī jau bija 7-tā reize visu šo gadu laikā), tāpēc tagad dzeru Kagoru, lai ar cik neforši salds viņš neliktos. Atšķirībā no pirmajām reizēm, iztiku bez liekām izrādēm un ostāmajiem spirtiem, toties uz 5to stāvu gan tā pagrūtāk uztipināt - sirsniņa straujāk sitas. Un dzert gribas vnk neeenormāli! Toties asinspiediens man esot kā kosmonautam - precīzi 120/80 - par tādu tik mācību grāmatās rakstot! Savukārt, es šodien lasīju, ka palīdzēšana citiem rada labu pašsajūtu, un ziniet ko? Tieši tā arī ir! | ||||
|
|
|
||||
|
Vai arī Tavas ikdienas vienmēr ir vienādas, nebeidzamas un monotonas??? Vai arī Tev pietrūkst drosmes? Tev noteikti vajag iepazīties ar noslēpumainajiem Tokio Hotel!!! Šodien lasīju grāmatas recenziju un skaļi ķiķināju: Māja, skola un dejas. Nadjas ikdiena vienmēr ir vienāda, tā rit kā bezgalīgs, monotons balets. Vienmēr padevīga un piekāpīga.. Tā notiek līdz dienai, kad viņa ierauga četrus noslēpumainos tumšos eņģeļus no grupas Tokio Hotel. Pēc tam, kad Nadja ir iegādājusies grupas mūzikas disku, nekas vairs nav tā, kā agrāk. Nu Nadjai ir drosme atbildēt uz apvainojumiem, lūgt piedošanu, aizslaucīt prom neizdevušos mīlestību. Nav te nekāds Upīts ar nebeidzamo Zaļo zemi, te ir konkrēti risinājumi mūsdienu jaunatnei, saprotiet! |
||||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||