Šorīt īsi pirms 8iem stāvēju Daugavmalā, saules apmirdzēta, ar zemeņsīrupaino kafiju rokās, svētlaimīgi miedzu acis un vēros lieliskajā Pār-pie-Daugavas ainavā bez jebkādām miega kripatām acīs. Kaut kur klaigāja kaijas, vējiņš nepūta nemaz un Vecrīga bija gluži mierīga, kāda tā mēdz būt tikai no rītiem. Vienā vārdā sakot - idille.
Paga, paga, vai es pieminēju kaijas?! Nu ja, un tieši tobrīd, kad likās, ka uz pasaules valda miers un visiem cilvēkiem labs prāts, metru no manis zeme tika notapināta gluži balta ar kaiju ķēzījumiem. Stāvēju apmulsusi, vēros asfaltā & domāju pie sevis - wtf, ko tagad vispār padomāt?! - man vienkārāši noveicās būt neapkakātai, vai tās kaijas tur augšā izlēma, ka man laime šodien nepienākas?! Un kārtējo reizi sapratu, ka tas viss ir totāls šits - apkakāto cilvēku izgudrojums, lai nebūtu jājūtas tik neērti, kad publiskā vietā, kāds uz galvas uzliek kluci. Galu galā, bez tās publiskās laimes uz galvas, tik vai tā šodien dabūju atvaļinājumu un nemaz tik slikti negāja (un kā gan vispār var iet slikti, ja dzīve ir brīnumiņš!?)
Stāsta morāle?! Kā vienmēr - viss ir tikai galvā, mazo draudziņ, un nekādas kaijas, horoskopi, ticējumi un sazin vēl kādas muļķības dzīvi neveido labāku kā tikai tu pats. Aber kaijas - tas ir spēks! Mhm, pati redzēju! :D
|