Pirms pāris nedēļām, ejot cauri Matīsa tirgum, ievēroju kādu sievieti, tā ap 40. Tāda niknā tirgus sieva, kas sit pa pirkstiem un neļauj gramstīties gar preci visādiem te Rīgas kundziņiem. Īsa auguma, drukna un ar dzelzs ķēdi rokās (droši vien noder, kad vajag kādu tirgus žurku nokaut). Mati nogriezti ezītī, gluži kā Švarcnēgeram ziedu laikos, un sānos atstātā vienīgā garā šķipsna izbalināta dzelteni blonda. Lai mazinātu visu sejā un kustībās ierakstīto spēku, ap vidu fifīgi apsiets priekšautelis. Gara acīm redzu, kā dienas beigās viņa ierauj simtiņu un pārskaita iepelnīto naudu. Tik lai pamēģina kāds tirgus pacans pretī parunāt!
Šodien, savukārt, braucot autobusā, izcēlās kāda cita kundzīte, kas žiglu acu skatu nokontrolēja visus iekšā kāpjošos pilsētniekus. Atsēdusies pa diviem beņķiem uzreiz (kas ļauj ērti kustēties uz visām debess pusēm), ar kaulainu aci nopētīja katru kustību. Vēl skaidrāks viss tapa tad, kad busiņa pieturā kāds no ietves uzjautāja, kas šis par maršrutu. Tantuks burtiski norēcās: "ČĒEĒSMITAIS"! Visi, kam nebija slinkums, mazliet pat salēcās, bet ko tur daudz - neesi bailīgs: tu tak brauc kopā ar izbijušu konduktoru - nekas nevar noiet greizi, jo viņa ZIN, kā jābrauc pareizi.
Jau kādu laiciņu sajūsminos par cilvēkiem, kuru sejās un darbībās ierakstīts viņu darbs un aicinājums. Šie pāris indivīdi bija pārāk kolorīti, lai tos tāpat vien nepelnīti aizmirstu.
|