Vakar pie friziera sataisījām man vieglu galvu & pārņirdzām sajēgu līdz asarām - ir lietas kas nemainās vārdsakot. Un sasodīts, jau 9 gadus šitā nākot pie viņa griezties. Pilnīgas šausmas, nu - un nāk tik un nāk, & netiek nekādi vaļā, lol. Vēl vakar vienā brīdī saķēru to sajūtu, kad ir pilnīga idille - skan laba mūzika, ir silti, labi, mājīgi & viens Tev tur pa galvu izveic kko līdzīgu masāžai.
Un internets mājās, protams, ka atkal nebija!!! No otras puses raugoties - dēļ šī iemesla eju ātrāk gulēt, skatos daudz filmas & smejos daudz vairāk (jā, jā - saklonējiet mani labi daudz, tad visa pasaule paliks drusku glupa). Lai vai kā - labāk šitā nekā mūžīgā īdēšana, par to cik viss ir slikti un kāda lampa ir saule.
Par šito tēmu man vakar izstāstīja labu morāl-storiju par zaķīti, kas ļepato pa mežu un kliedz "krīze, krīze, krīze!", satiek lāci, kurš vienā mierā nosaka "kāda krīze? kā ēdu gaļu - tā ēdīšu!", bet nē - zaika ļepato tālāk ar savu "krīze, krīze, krīze!", lapsa uz to nosaka "neko nezinu - kā staigāju ar kažoku, tā staigāšu!".. Zaķis skrien tālāk "krīze, krīze, krīze", tad apstājās un padomā "njaa, kā skrēju ar pliku pakaļu tā skriešu.."
Morāle? Gan jau ka sapratāt paši. Bet es jums novēlu nebūt zaķīšiem un mazāk klaigāt, draudziņi!
|
