Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Friday, December 19th, 2008 |
|
||||
Vakar skolā lektore pateica vienu būtisku teikumu: jebkurā nozarē, jebkurš pat vistrenētākais profesionālis var kļūt neobjektīvs un uzvesties kā pilnīgs idiots, ja tiek aizskarta personiska emocionālā puse. Vot tam es varu piekrist par visiem 100% Tādās reizēs atliek vien nogaidīt, kad "pāries" vai jānodod to tālāk citam profesionālim. Es dodu priekšroku idiotisma pārdzīvošanai. |
||||
|
|
||||
Beidzot piepildīju to, ko vēlējos jau vairākus mēnešus: nopirku otu, paleti, krāsas un pamatu, uz ko likt virsū savu lielo emoušanu, jeb uzdāvināju sev dāvanu, nu jau sanāk, ka Ziemassvētkos. Vekaliņa pārdevēja savā piemīlīgajā amīšu akcentā mani mierināja - tas nekas, ka pirmā reize, noteikti būs arī otrā un trešā! No sirds sasmaidījos! :) |
||||
|
|
||||
Vai ziniet, kāpēc man patīk filmas par Hannibālu? Es burtiski iemīlējos šajā, ko sauc par "Vide Cor Meum" līdzko pirmo reizi to izdzirdēju - kaut kas tik skaists, ka skudriņas skrien pār ķermeni un gribas aizvērt acis, lai izjustu ikvienu skaņas plūdumu, kas pārņem prātu: http://www.youtube.com/watch?v=pyYi |
||||
|
|
||||
Vājprāts, ku feini!! Aiz sajūsmas spiedzu un spriņģoju pa visu dzīvokli!!! Būtu es zinājusi, ka sasniegšu tādu eiforiju no procesa - jau sen būtu sākusi ar otu krāsas ķellēt uz audekla!!! |
||||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|