Es arī izlasīju interviju jaunajā "Santā" ar Rēziju Kalniņu, solāriju gaidot. Un raudiens man pavisam nemaz nenāca.
Drīzāk tas bija tāds nelāgs atmiņu ceļojums, un milzu žēlums par šo sievieti, jo patiesībā tas viss atgādināja mani pirms dažiem gadiem - visas tās nemitīgās distrofiskās bailes, panikas lēkmes, veģetatīvā ķermeņa disfunkcija, nespēja piecelties no gultas un pakustināt roku, jo vienkārši apnicis dzīvot, neredzot mērķi. Un tas viss žurnālā ir attainots kā lielas mākslinieces liktenis, dzīve un ciešanas, bailes no mīlestības un bailes sāpināt, cēlums & pašaizliedzība.. "paklājiņš" vienā vārdā. Es nesaredzu tur neko diženu un cēlu, piedodiet. Un, ja skatuve ir vienīgais, kur viņai nav bail, tad tas liecina vienīgi to, ka viņa dzīvo ilūzijā par savu dzīvi. Skumji.
Ir daudz krupju jānorij, lai tiktu tam pāri, ir daudz stundas jādomā un jāsaprot sevi, lai beigās apjaustu, ka dzīve nav nekāds teātris un vienīgais patiesais savas lomas tēlotājs un dzīves noteicējs esi tu pats. Neviens cits tavā vietā celiņu netīrīs un dzīvi nedzīvos. Cilvēks ir spēcīgs, ja vēlas.
Un es nesaku, ka nebaidos, es saku tikai to, ka nevajag baidīties no tā, kas nav pamēģināts - dzīves tur ārā, ārpus čaulas. Tāpēc baudiet, jo laba vajag daudz! Mīliet sevi, un ļaujiet, lai jūs mīl. Mīliet no sirds citus un nebēdziet no vilšanās sāpēm! Mēs dzīvojam vienreiz, un kad vēl, ja ne tagad?
Dzīve ir skaista, tai vajag tikai ļauties!
|