Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Monday, October 13th, 2008 |
|
||||
Vakar vakarā bija tāda neoma, ka sāpēja pat mati. Beigu beigās, viss bija slikti, visi duraki, es tai skaitā; dzīve - sakņu dārzs un saule - lampa! Vienmēr šitādos brīžos kļūstu dikti neganta un aizkaitināta kā lapsene (jā, jā - nebarot un nekaitināt!) Visam galā, kā jau tas praktizēts, šitādas izdusmošanās dod baigo enerdžaizeru, jaunas apņemšanās un mērķus, jo palikt uz vietas nozīmētu kāpt atpakaļ. Tagad noslēdzu pamieru ar sevi un pirmdienai neraksturīgi - daudz & ar patiku strādāju. Viss, pietiek, paldies par uzmanību! |
||||
|
|
||||
Tad, kad skaļi pasaku, kas mani uztrauc vai atzīstos dusmās pret sevi vai kādu citu, pavisam drīz tas viss pāriet & laif iz bjūtiful agēn! Galvenais - neko nepaturēt sevī. | ||||
|
|
||||||
Ive looked at life from both sides now From win and lose and still somehow.. Ive looked at love from both sides now From give and take, and still somehow.. As every fairy tale comes real Ive looked at love that way http://www.youtube.com/watch?v=JqQlfFuQ |
||||||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|