Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Thursday, October 2nd, 2008 |
|
||
|
Ja to stāvokli, kad sareibst galva & sametas tumšs gar acīm, sauc par samaņas zaudēšanu, tad es gandrīz šodien noģību. Trīsreiz. Ir dažas lietas, ko daru, nepadomājot par to, vai organisms spēj turēt līdzi galvai. |
||
|
|
|
||
|
Iekniebiet man! Es taču nebūšu atsitusi galvu līdz vīzijām, koa?! Tas nevar būt - radiatori ir remdeni nevis vairs auksti. Vai tiešām pār šo namu ir nākusi žēlastība? Vai tiešām es varēšu gulēt kā visi normāli cilvēki un, dzīvojoties pa māju, nebūs jāvalkā slēpošanas bikses??? Nespēju vien noticēt! Aiziešu pataustīt vēlreiz. |
||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||