Atcerējos mācību par to, kā baudīt dzīvi iepērkoties - procesu pataisīt patīkamu, robotveidīgās kasieres smaidīgākas un sagurušo personālu jautrāku.
Tas viss ir vienkārši - jaāiepērkas "bērna acīm" - var vizināties ar ratiņiem, prasīt personālam padomus, piem., "vai šņabis svaigs?", un "ko nozīmē tie caurumi sierā???", "vai šitais zilais siers ir tiešām zils vai tas ir mazliet saguris Holandes siers???"(..)
Pie kases samaksājot vajadzīgo summu ar karti, kasierei pajautāt - "vai varu iet"? Viņa, protams, teiks, ka "jā", domādama, ka kartes darbības ir beigušās, bet jūs nepadodieties - uzreiz prasiet tālāk: "Un uz kurieni es varu iet?" (..)
Šausmīgi smieklīgi paliek ikreiz, kad par ko tādu iedomājos, stāvot garā rindā pie kasēm, un brīžos, kad gribas sākt ņurdēt par visiem tiem psihopātiskajiem šopinga atkarīgajiem, kas veido drūzmēšanos pie akciju preču plauktiem. Vēl gan neesmu saņēmusies, ko tādu pati īstenot, bet kādreiz jau vajadzētu pataisīt arī šo dzīves sastāvdaļu aizraujošāku.
|
happy.