Vakar gadījās noklausīties kolosālu priekšnesumu (mhm, pat teatrālu) par dzīves mērķiem un līdzekļiem, kā tos mērķus īstenot. Par to, kā saniegtie mērķi pārvēršas līdzeklī kādam daudz lielākam mērķim. Bet patiesībā ne jau tas mani visvairāk sajūsmināja - labākais šajā stāstījumā bija par cilvēka pašvērtības nozīmi.
Katram no mums iekšā šēžot svešais (kā Sigurnijai Vīverei - šeit stāstītājs veikli pabāž roku zem žaketes un pa kakla izgriezumu izšaujas kustīga roka - pagriežas pret viņa seju un dīdās). Vienreiz šitam zvēram iebarojam 5īti, šis kļūst apmierināts, nākamreiz šim ar piecīti vairs nepietiek - nākamreiz jau vajag vairāk. Labi, ne jau viss mērāms naudā - pašvērtējums jābaro ar emocijām, ja tā nedara - šis sačākst un cilvēks kļūst neinteresants un nogurdinošs pats sev un arī citiem. Un nav jākaunās no tā, ka patīk komplimenti, ir jāpriecājas no sirds par tādiem - jo atvērtāks būsi pret visu, jo pašvērtība augs un arī dzīve kļūs skaistāka.
Kolosāls bija salīdzinājusm par pašvērtību darbā un mājās. Grūti ir mājās, jo neviens jau par beigtas Rimi kotletes atsildīšanu mikroviļņu krāsnī Tev odu priekam nedziedās, bet darbā arī par to paslavēs. Bet, ja atnāksi mājās ar kārtīgi piebarotu vērtību, tev neko vairāk nevajadzēs - varēsi būt brīvs no nepieciešamības un kopā justies laimīgs, neapgrūtinot otru ar nemitīgu sava "svešā" barošanu un blakuscilvēka "sulas" izspiešanu.
Kas pats galvenais - jāņem situācijas un izaicinājumi, kuri spēj dot jaunas emocijas, jo tikai caur tām mēs varam augt tālāk, nevis palikt un sačokuroties savā sirsniņā kā mazi melni citplanētietīši. Kārtējo reizi guvu apliecinājumu savas pozitīvisma teorijas pamatiem - jaunas emocijas ir tas, kas spēj izcelt jebkuru nelaimes čupiņu saulītē.
|