Vakar, gulēt ejot, atcerējos gadījumu iz vidusskolas.
Bija arī man tas saucamais "problēmu vecums", kurš nu katram izpaužas citādāk. Manas tuvākās draudzenes bija aizbraukušas mācīties citā skolā, bet es biju palikusi viens kā pirksts un nesapratu, kurā lauciņā īsti urbināties. Nāca vaļā viss, kas nu radoši var atnākt. Skricelēju sacerējumus, sāpju pilnus dzejoļus un modernizētas lugas par ezīšiem kažociņos ar visiem iespējamiem svešvārdiem un lamuvārdiem. Atceros, ka literatūras skolotāja lasīja un sarka, lasīja un sarka..
Viņa bija laba skolotāja, jo pieļāva arī iespēju, ka mūsienās domā savādāk, un par maniem lamuvārdiem sliktas atzīmes nelika. Vēl vairāk, viņa uzstāja, ka visus manus šitos penterus un dzejoļus vajadzētu sūtīt uz jauno dzejnieku konkursu. No sākuma pasmējos, pēc tam sāku vākt to visu kopā - sanāca diezgan makulatūras, kuras vienu daļu arī sāku drukāt datorrakstā. Man kā datoranalfabētei tās bija īstas šausmas, kuras tā vai citādi tomēr veiksmīgi pārvarēju, un pēc garām vakaru stundām noliku skolotājai uz galda gatavu kaudzīti. Viņa solījās pārējo nokārtot.
Tā nu iegadījās, ka "nokārtošanu" viņa drusku piemirsa, bet, kad atcerējās - viena diena pasta zīmogam bija jau nokavēta. Ieteica man skriet uz pastu un izlūgties pasta tantes, lai to zīmogu spiež ar atpakaļejošu datumu, bet es, kā jau īsts problēm-pusaudzis, pateicu striktu nē! Neiešu tak te skraidelēt ar saviem penteriem pa pasauli riņķī. Kas zin, kas vēl tas par konkursu ir. Pēc tam šos konkursu darbus "Karogā" varēja lasīt, un tolaik parādījās daudz jaunu vārdu, kurus izdzirdēju pirmo reizi.
Dīvaini drusku, kad pagājuši ir tik daudz gadu, un šie vārdi tepat cibā grozās, tie ir tepat blakus, bet tolaik likās tik neaizsniedzami tāli. Pasta zīmoga attālumā.
|
