Starp citu, nonākot mājās, visai drīz nonācu pie secinājuma, ko tad īsti gribu. Nē, man negribējās ne ēst, ne dzert, ne mīlēties, ne bučoties (avot šito man negribas jau gadu!!!), arī runāties ne ar vienu negribējās, un vannā sēdēt arī nealku. Tagad saprotiet, cik šausmīgi jūtas cilvēks, kas kaut ko grib, bet nevar saprast, ko īsti. Izmisums. Tas ir tīrākais izmisums.
Un tad, kad sāku kravāt savu sporta somu rītdienai, tad man beidzot pieleca, ka esmu kļuvusi atkarīga no šitā pasākuma 2x nedēļā nevis tikai vienu, un šīsnedēļas organisma apmānīšanas sekas ir izmisīga gribēšana. Izskatās, ka tajās nedēļās, kad aktivitātes smagi iespiedīsies baseina lauciņā, būs jādomā citi varianti. Citas dienas un citi risinājumi.
Un šī ir viena no jaukākajām atkarībām, kāda man piemīt. Jā, jā, man nav laika, un tagad vēl ar to arī lepojos!!!
|