Kad cilvēki runā par ceļojumiem, es nekādi nespēju sevi iztēloties sevi ceļojam kā tūristu. Mana izpratne par ceļošanu laikam ir vai nu galīgi šķērsām vai vēl nav samitāta, balstoties uz minimālo ārzemju apmeklējumu.
Kādā nesenā sarunā pieķēru sevi pie domas, ka vēlos nokļūt tur, kur viss mainās - Kubā, kas vairs nebūs tāda nekad kā šobrīd ir, Sibīrijā, kādā lauku sādžā, aplūkot savas dzimtas saknes (ja tā var izteikties), tur, kur viss smaržo pēc senatnes, samagonkas & zied saulespuķes, Pēc raupjiem cigāriem un ruma un siltām, oranžām naktīm. Gribas staigāt pa pilsētām, kas izmirušas un pamestas, gribas aplūkot aizgājušo godību.. Jā, un man gribas arī staigāt pa pilsētu ielām, kas atzīmētas tūristu maršrutos, bet mazliet citādāk - nost no burzmas, tālāk, dziļāk, patiesāk.
Un vēl man gribas uz Ko-phi-phi. Kad par to iedomājos, man uz rokas saceļas zosāda, un atliek vien uzlikt soundtreku (šajā salā uzņēma "Pludmali") un paskatīties bildes (http://images.google.lv/images?hl=lv&q=ko+phi+phi&um=1&ie=UTF-8&sa=N&tab=wi), lai vairāk jautājumu nebūtu..
|