Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Wednesday, May 23rd, 2007 |
|
||||
| Tā alerģija mani nobeigs ;( | ||||
|
|
|
||||
|
Vācijā kāds zoodārzs nolīdzis klaunu, lai apturētu pērtiķu garlaikošanos. 45 gadus vecā Kristīna Petere sacīja, ka viņa kavē dzīvniekiem laiku ar spēlēm..Zooloģiskā dārza vadība nolīga viņu pēc tam, kad zoodārza veterinārārsti paziņoja, ka šimpanzes, paviāni, gorillas un orangutani garlaicības dēļ biežāk slimojuši. "Zoodārzos viņiem nav ko darīt, un viņi garlaikojas. Ārkārtējos gadījumos viņi slimo vai kļūst agresīvi..," sacījusi vācu dzīvnieku psiholoģe Dženifera Ringlēba. (no Latvijas Avīzes) |
||||
|
|
|
||||
|
Es sapratu, kas ir mana problēma... Vienkārši, pavisam vienkārši - es esmu atkarīga no iemīlēšanās sajūtām..un, ja tādu nav, tad nejūtu vispār neko. Esmu atkarīga...un nezinu, ko lai sev padaru, jo labi apzinos, ka tās sajūtas (ja viņas ir), ar laiku beidzas, un beidzas arī mans garīgais..Neprotu vairs dzīvot vienkārši...Redziet, ja nav problēmu, tad vajag vismaz sauli melnu pataisīt. Nekas nav mainījies. Nja. |
||||
|
|
|
||||
|
Šodien sajutu zāles smaržu...tādu kā vasarās bula laikā...Tveicīgās, ar sauli pielijušās vasarās, kad zāles maigā smarža kutina degunu...Tādu, kā karstā pusdienas laikā, kad putni apklusuši, vien tikai sienāži čirkstina...Jā, tādu smaržu kā tonakt, kad ar basām kājām bradāju pa norasojušu zāli, ieķērusies mammas kabatā...(jo taču ticējums tāds, ka jābradā ar basām tieši) Un tādu smaržu, kā tajās naktīs, kad, sagaidījusi divas stundas jaunajā dienā, gāju peldēties uz upi kaila...kad migla, saķērusies drēgnajos zāles stiebros, rāpās no upes...Jā, tā kā toreiz, kad apkārt tik stills un kluss, un vienīgi šļakstošs ūdens pārtrauc nakts kluso elpu. Un tad, kad apstājies upē, iebridusi līdz viduklim, paveries apkārt - tur apaļi vilnīši kustina upes spoguli... Un zāle smaržoja kā aptrakusi, kā galīgi laimīga, ka tonakt pa viņu biju bradājusi... (13.05.2005.) |
||||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||