Tā nu lūk man ir nepaveicies (vai paveicies), ka savā īsajā mūžā vēl ne reizi neesmu lidojusi un nekur tālāk par Estiem un Litovciem ar neesmu tikusi, atzīšos - visai mulsina visādi šitie ceļojumi, muitas, pases, zonas un vēl viss kas. Tāpēc ir visai jocīgi klausīties cilvēkos, kas dalās pieredzē par ielām, viesnīcām un restorāniem kaut kur otrā pasaules malā. Tāpat mulsina cilvēku aizrautīgā plānošana par vietā, kuras būs nākamās, un visvairāk - kad man liek izvēlēties, kur tad vis brauksim, it kā es būtu baigā gudriniece, zin.. Laikam jau stulbai jājūtās mazliet, a ko darīt?! Nu nezinu, vai iepriekš minēto apstākļu dēļ vai kā cita dēļ, bet vēl joprojām spēju sajūsmināties par visu, kas no tām importa zemēm atceļo.. Tā nu lūk - sestdien sapriecājos par 2 importa zvaniem, (negaidītiem un ļoti pat patīkamiem); sajūsminos par importa tikšanos (ja tā to var nosaukt) un vēl par brīnišķīgo blondines souvenieru no ūdenspīpētāju zemes vesela lielā iepakojuma apmerā. Izskatās, ka atsākšu nelāgo ieradumu.. ābolu ūdenspīpei es nespēju pretoties :)) Tāds nu, lūk, mans ārzemnieciskais stāsts. Un kā jums tas viss?
|