Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Sunday, December 3rd, 2006 |
|
||||
|
Vai man šesiņ!
Es patiešām protu izkliegt to, kas sakrājies. Piedodiet par vakardienu, draugi. Centīšos pāris dienas nepiespamot jūsu freidlisti. |
||||
|
|
|
||||
|
Saltums apņem manu ķermeni. Balts un auksts. Pārāk bezjūtīgs, lai mani saprastu. Pārāk balts, lai būtu man līdzīgs. Tas nostāda mani kā mērķi - Lai stāvu, Lamēr ievziedi plauks. |
||||
|
|
|
||
|
No akmeņiem sev elli ceļu ar vara katliem un uguni svētu ar vārtiem un miglu un grēcinieku elpām to lieku vienu pie otra vienu otrā un raudu. |
||
|
|
|
||
|
Apmācies rīts un nepateikts vārds ielūkojas peļķes dibenā kā debesīs zobus atņirdzis suns ar kristāliem rotātu kakla siksnu dubļiem netīru vēderu starp mašīnu riepām un cilvēku kājām ubags ar izstieptu roku un šampanieša glāzi ar pukstošu sirdi un platmali. Bruģis kā slidens ledus norasojis no miglas kā vasarā pirms lietus bez siltuma nosaluši pirksti tur svecīšu liesmiņas kā cerību un mierinājumu iekrītot bezdibenī un atklāsme pirms sitiena jau iepriekš nogalina kā domas strupceļš un priekšā aizlikta kāja. Bezizvēle kā auksta duša bez siltuma krāna dvēsele nosalusi citus sildīdama ar karstu upeņu sulu un siltām vakariņām un tukšu cerību trauku bez iegribām un samierināšanos. |
||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||