Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Thursday, October 12th, 2006 |
|
||
Uz brīdi sajutos labi. Pati un īsta. Ar katru soli izjutu sevi un savas maņas aizvien vairāk. Sajust, kā pirksti kļūst karsti vakara aukstumā, kā zem nagiem pulsē mazas sirsniņas..kā silda tikko noparkotas mašīnas motors, tai garām paejot.. kā prātā sajukuši putni dzied odu rudenim. Un visu ceļu kāds neredzamais man blakus gāja un pīpēja smaržīgu šokolādes cigarillu. Smaržas pārņem manu prātu..sen aizmirstas un nelietotas. |
||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|