Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Sunday, March 19th, 2006 |
|
||||
- Es jau vienmēr esmu teikusi, ka man nevienu nevajag. Tāpat pati visu varu un daru. Bet tagad man vajag. Jā, tagad vajag, lai būtu kur pieturēties. //nenocietos, paskatījos. Sev aiz muguras ieraudzīju simpātisku vecmāmiņu, kas ieķērusies rokā tik pat vecam kungam. Vaibstos manāmas aristokrātiskas skaistuma paliekas, bet ... nu jā. Tas lika padomāt. |
||||
|
|
||||
Tas mazais sīkais takšelis laukos aiz lieliem priekiem apčurājās, kad sapazinās ar mani. Es viņu nosaucu par Ričiju. Nespēju sev vēl piedot, ka fočiku aizmirsu Rīgā - tas ir jāredz!!!šobrīd šamais labi ja 15 - 20 cm garš. Lee bikšu galos saskata lielāko ienaidnieku, un ar zobiem tur ieķēries, šļūc visur līdzi, kur staigāju. Bet kā smilkstēja, kad devos prom..ak! Šķiet, ka esmu tikusi pie pirmās pavasara mīlestības.. :)) | ||||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|