Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Wednesday, March 1st, 2006 |
|
||
|
Es neprotu cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir. Es vienmēr atsaucu atmiņā to, kāds viņš bija. Un tā ir mana LIELĀ problēma. |
||
|
|
|
||
| Vakar izplūdu asarās. Viss kopā ir par daudz. es nezinu, kas mani vairāk iegrūda tajā slapjumā - vai saruna ar draudzeni, vai vakars mājās..vai sms no laukiem.. es patiešām nezinu. Katrā ziņā nāve ir tā, kas spēj izkustināt no stabilā stāvokļa, kurā Tu turies ar zobiem, apgalvojot, ka viss ir kārtībā. Viņu sauca par Topsīti. | ||
|
|
|
||
|
Da nu! Vispār pirmo reizi dzirdu kaut ko par tādu gavēni, ko visiem te būtu baigi jāievēro. Jēzus to izdarīja, un nu i miers ar visu! Var jau attīrīties arī citādāk nekā 40 dienas sevi mocīt nost. Labi, esmu muļķe un neko nesaprotu. |
||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||