Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Tuesday, February 21st, 2006 |
|
||
Pēc vakar noskatītās intervijas ar Stendzinieku, sapratu, ka arī es esmu šizofrēniķe. Nu ko tur daudz - vairs jau nemaz pat nebrīnos.. |
||
|
|
||
Eu nu! Bet es tak neeju pie mašīnām, neatveru logu un tad neuzgāžu šoferiem vienu spaini ar dubļainu šļuru??? Nepietiek jau ar to, ka sniegs no mājas jumta mani baltu pataisīja..nākamajā krustojumā paliku slapja no galvas līdz kājām..nu tā ka pil un pat acīs trāpa.. Un tad neizbrīna arī jautājums - kas tev tur uz vaiga pa dubļiem?? Aj, laikam kārtīgi nenoslaucījos.. |
||
|
|
||
Nu vismaz redze man esot laba. Vispār pie acu daktera nebiju bijusi gadus 6 vismaz.. Un tad, kad biju pēdējo reiz, bija vecais elementārais triks ar C burtiņiem. tagad brīžiem sajutos kā izmēģinājuma trusītis vai vismaz bezpalīdzīgs radījums ar galvu ieskrūvētu kaut kādos tur dzelžos. Baisi gan. Un vēl, gaidīdama rindu, uzmērīju vismaz 50 gab briļļu. šoreiz tas bija lieki. |
||
|
|
||
Nav jau nemaz tik grūti..Tik jāsaņemās un jāpasmaida pasaulei. Jāpagriež otrs vaigs pēc sitiena pa pirmo.. Šodien sapratu, ka par daudz pukstu.. Garāmgājēji, tiepšas tādi, nespēj paiet ātrāk, tad, kad es steidzos..Citi brutāli nāk virsū un negriež ceļu..Un jā - tieši tāpēc man uzkrita tas sniegs uz galvas un pēc tam tiku aplieta ar dubļiem. Smaidīt vajag vairāk. Pavasaris galu galā tuvojas! Nevienam jau nepatīk, kad cilvēkam ir problēmas, vai ne?! Mēs te tāda supermeņu un Klaudiju Šīberu, (piedodiet par b) paaudze. Ja Tev pārāk šaurs smaids, iemācies smaidīt platāk! Bet smaidīt vajag, jā. |
||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|