Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Wednesday, February 1st, 2006 |
|
||
Šorīt attapos, ka es taču galīgi neesmu atkarīga no tiem "Kārumiem", ko visi citi pērk un ēd.. Ja man piedāvā - ļoti reti kad arī uzcienājos, bet pati nepērku nekad. Tā vietā labāk nobaudītu kādu marinētu siļķi vai kalmāru gabaliņus... | ||
|
|
||
Ir lietas, par kurām es nerakstu. Ir tādas lietas, kuras es atstāju tikai savā sirdī. Ir lietas, kuras es nestāstu Lietas, kuras aprij mana mute, tā arī tām nenonākot dienasgaismā. Ir lietas, ko jums labāk par mani nezināt. ...bet tie, kas zin, diez vai par to runās, jo- ..tomēr ir daži cilvēki, kuriem esmu atklājusies pilnīgi. Es jums ne mirkli neesmu melojusi Tāda, kāda esmu šeit, es patiešām esmu. Reāli eksistēju, dzīvoju, ēdu, strādāju... Kā ikviens no mums. Bet ir tās lietas, ko Jums par mani labāk ir nezināt... |
||
|
|
||||
Galvenais – izlasīt-to-ļoti-ātrā-vienā-elpas-vilcienā „Es pieskaros tavai mutei, ar vienu pirkstu aizskaru tavas mutes piemali, es zīmēju to, un tava mute it kā izplūst no manas rokas, it kā pirmoreiz tā pavērtos, un es zinu, ka, aizverot acis, es to varu izdzēst jebkurā brīdī un sākt visu no sākuma, un katrreiz es lieku piedzimt tai mutei, kuru vēlos, mutei, kuru uzvēlas mana roka un uzzīmē tavā sejā, vienu vienīgo muti, ko izvēlējusies mana augstākā brīvība, lai ar manu roku iezīmētu tavā sejā, un kas sagadīšanās pēc- ko es nepūlos izprast – precīzi sakrīt ar tavu muti, kas smaida zem tās, ko es zīmēju ar savu roku. Tu skaties manī, pavisam tuvu, arvien tuvāk un tuvāk tu skaties manī, un mēs uzsākam spēlēt ciklopus, mēs skatāmies viens uz otru ar katru reizi tuvāk, mūsu acis izplešas apmēros, tās tuvojas viena otrai, tās pārklājas viena ar otru, un ciklopi saskatās, viņu elpas ir saplūdušas, viņu mutes ir saskārušās, uzsākot liegu cīniņu, kožot lūpās, viegli atbalstot mēli pret zobiem un ļaujot tai šaudīties rotaļā pa mutes nostūriem, kuros vējo smagnējs gaiss, senu smaržu un klusumu gaiss. Manas rokas ar skubu iegrimst tavos matos, nesteidzīgi glāsta tavu matu dzīles, un mēs skūpstāmies, bet mūsu mutes ir ziedu vai zivju, zibsnīgu kustību un izplūduša aroma pilnas. Ja arī mēs iekožam viens otram, šī sāpe ir salda, ja arī mēs aizslāpstam, asi un neganti ievelkot elpu, šis nāves mirklis ir skaists. Un ir tikai viena mute, un tikai viena siekala, un tikai viena gatavu augļu garša – es jūtu tavas trīsas, un tās ir mēness atspulga trīsas ūdens lāmā.” Tas ir tas, par ko es vienmēr iedomājos. Pēc vai pirms. |
||||
|
|
||
..un vispār man patīk uzskatīt, ka es esmu tā, kas ir veidojusi sevi un savu pagātni... | ||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|