Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Tuesday, June 21st, 2005 |
|
||
|
Pat nezinu, kas tas ir...Tikai otro dienu jau kā milzīgs atmiņu un fantāziju pieplūdums klejo pa galvu... Tas viss bija otrajā dienā...Tajā, kad tu pamosties kādam blakus, nedaudz izbīstoties no tā klātbūtnes..Uzmanīgīgi pavērsies un redzi mugurkaula rievu, saprotot, ka nekas nebija izdomāts...un kā realitātes uzplaiksnījumi, pie tevis ierodas vakara un nakts atmiņas... ______ bija visai vēss...nosvērtā gaitā ejot pa bruģi, skatos, kā manas sandales iegrimst bruģa grubās...debesīs zīmējas saulriets...un tajā brīdī..tieši tad, kad pēdas ir izzudušas no redzesloka, ar plecu nākas aizskart garāmgājēju-svešinieku...apmainamies ar pieklājības frāzēm, sasmaidamies...un viņs uzaicina doties līdzi... ________ elpa dun dziļa un smaga..jo ļoti tuvu..liekas, ka aprīs un tu pats nekad nespeesi paelpot...kāju gali taustās pēc segas..nav pieraduši dalīties... _________ skaļa mūzika...būtu man līdz kovboja cepure,es uzstūķetu to uz ausīm n vienkārši vērotu cilvēkus, kas dārdošās mūzikas un alkohola ritmā cenšas lidot... Tu paskaties uz mani un saki- spēlējam spēli, ko, mazais??! Cik dīvaini...Mazais. ________ Mans spilvens mētājas kaut kur pa zemi blakus gultai...ar roku cenšos to sataustīt un pierunāt rāpties atpakaļ...saules stars kutina manu pēdas īkšķi tā, ka varētu ķiķināt skaļi, ietīties segā un slēpties...bet..tā elpa...tas ir savādāk nekā parasti.. ___________ tajā brīdī, kad sajutu ledu, es atmodos...tik auksts, tik ļoti man, ka mēle sastingst...rotaļa...auksta un nežēlīgi līdzīga man...pārsteigums acīs un bezspēks ķermenī no tā, cik ļoti tas patīk.. _____ Kafija?? jā..šķiet, ka nepieciešama rīta kafija.... tikai visas drēbes mētājas pa grīdu kā sajukušas...kauns mijas ar iekāri un vēlēšanos... ________ tie stari no kaimiņu loga un netālu braucošās ātrās palīdzības sirēnas ļavā saskatīt to muguru..spēcīgu un nedaudz miklu...plaukstas savijās kopā, un pirksti kā zāle vējā nespēja vairs atšķirt vieni otrus...tas mirklis bija salds..iekāre un pašiznīcināšanās kopā. Kopā... ________ ko gan tagad darīt??? Un vai darīt??? Tā jau ir pagātne, un nekas to vairs nemainīs..tikai tās atzīšana un pieņemšana var dot gandarījumu. ________ Tavas acis bija dziļas..tav mute bija kurla un mēma....tas mirklis bija nežēlīgs..nežēlīgi skaists... Un tā elpa...jā, tieši tā elpa, tā dzīvības dvaša..Tās spēcīgās rokas un maigais smaids mani aizved tur, kur savijas realitāte ar sapņiem, iekāre ar patiesību un neziņa ar dzīvotgribu... __________ Labrīt, Mazais!!! P.s. jautājums par to, cik daudz tajā visā ir dzīve...tas paliek neatminēts..jo tas ir pārāk skaists sapnis...un sapņi piepildās, sapņi kļūst par īstenību....Un skaistus sapņus nedrīkst atklāt...ja vien..tie nav kļuvuši par realitāti.... _______ Labrīt visiem kņibucītiņumītiņimajiem Pintiķipinīšiem!!!!:))) |
||
|
|
|
||
| ...šonakt snigs balts ziedlapiņu sniegs ar saldi karamelizētiem sapņiem bonusā... | ||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||