Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Friday, April 15th, 2005 |
|
||||||||
| Lee neko nesaprot. Lee ir iestajies blondīnisma sindroms laikam, viņa vairs nesaprot. Galva pilna ar visdažādākajām domām, idejām un iecerēm, bet viņa nesaprot, ko pašai vajag visvairāk...Lee dara tikai to, kas viņai patīk - auļot pa dzīvi nebeidzamā karuselī un reizēm apstāties, lai noķertu kārtējo brīnišķīgo mirkli...Un tad, kad visa diena ir bijusi tik krāsaini jauka, un kad rītdiena gaidāma tāda pati, un parītdiena..un ..un..un..Lee vienkārši ir pieradusi pie laimes sajūtas...Laikam neprot apstāties tā vienkārši, tad, kad to vajag...Iecērt kurpes papēdīti zemē un ne par ko nedara to, ko citi gaida..bet tikai to, ko pati grib, kad grib un kā grib..Nu tiepša riktīgākā..Laila-laila-laila... | ||||||||
|
|
|
||||
| Pusdienas gāju ēst...tipu tip- cauri parciņam, un te pēkšņi - satieku vienu labu draugu...Samējais mani aizveda uz burvīgu vietiņu - garšīgi un skaisti, un tāpat arī nereāli..Blakus tai vietai atrodas tāds kā mini-botāniskais dārzs, ar soliņiem, skaistām puķēm un augiem, pat zaļiem banāniem kokā..Un cik jauki-pie šī dārza blakus - zakss...Ehh..laikam, ja gribētu kādreiz precēties, tad ideāla vieta - salaulājies, un ieej paradīzē blakus iedzert šampanieti...Skaisti, skaisti, skaisti!!! | ||||
|
|
|
||
| Paiet nakts, pienāk rīts, un pat nenojaut /neatceries/, kas noticis..Ir cilvēkiem acīs kaut kas ļoti īpašs...Kad ieraugi svešinieku sabiedriskajā..uz soliņa, ēdot hotdogu, skrienot..da vienalga ko...Kādā ir ļoti īpašš..Acis aizplūst ar miglu, asinsvadi saspiežas acu zīlītēs, kļūst tik miglains, ka ne izsacīt..Un tas ir tas, ko tu redzi. uz ko noreģē..100 vārdu būtu lieki, 100 teikumu un dienakšu..pietiek ar mirkli, lai tava sajūta no bērnības atgrieztos../ Vai atceraties savu 1. mīlestību?? nekas, likās, to neaizstātu, un tādu izjūtu, tik brīvu un patiesu ir tikai dažas reizes mūža, un viena no tām ir 1. mīlestība/ Un pašam par sevi ir brīnums, ka vari, ka proti kā agrāk- tik nesavtīgi, tik ziedojoši ar pilnu sirdi sevi atdot tik tālu, ka paliec zem tupeles, zem izsmiekla, zem sevis paša... | ||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||