Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Thursday, April 14th, 2005 |
|
||||||
Liels, liels miglas katls apgāzies uz mutes šorīt uzkrita virsū Rīgai, apslāpēdams skaņas un trokšņus...Un cilvēkus piespiezdams pie zemes ar nolaistiem plakstiem, miegu acu kaktiņos un pusizdzertām rīta kafijām aizgulēšanās dēļ. Kaut kur tālumā dzirdamas tādas dobjas, neskanīgas skaņas, kas vairāk līdzinās klusumam, kaut kādi tramvaji, braucot garām, sataisa liegus vilnīšus manā sulas glāzē, patricina bruģi un tik pat neskanīgi skanēdami aizbrauc tālāk...Kaut kādi cilvēki ar pustukšām acīm un kurlām mutēm...Ir grūti atrast cilvēku...kam varētu pieprasīt būt cilvēciskam... Pieprasīt nevis lūgt un gaidīt....Un tikai cilvēciskam nevis pārcilvēkam. Šīrīta migla pataisīja visus vienādus..siluetus...vienādi saltus un neaizsniedzamus. |
||||||
|
|
||
Sasodīc!!! Šorīt staipoties man sarāva nu jau abas kājas krampī...Man vajag atpūsties!!! Tas jau notiek par biežu un par daudz...Atkal biki piekliboju.): Man vajag atpūsties! Man vajag izgulēties!!! man vajag kāju masāžu!!! Un man vēl vajag personīgo šoferi ar auto, lai kājām krampji no rīta nebūtu!!! Tad es varbūt varētu daudz ko izdarīt....Varbūt...(: Un lūdzu neuztveriet to visu nopietni!!! Krampji kājās gan ir balta un tīra patiesība... |
||
|
|
||||
Ooooo...šodien gan stresiņš...Bet visam pa vidu dzeru darbā jogas tēju un klausos David Usher - Little Songs (1998.g.alb)...Iesaku.. Patiesi skaista mūzika!!! | ||||
|
|
||||||
Nu kas tad atkal, Lee??? Ķīselī lēnām...laikam atkal vajag drusku pasēdēt un padomāt, kāpēc tik slidens tas ķīseļa ceļš ejams. Apjumkums, bailes no nesaprotamā un nezināmā, dusmas uz sevi, pārāk daudz, daudz, daudz visa kā. Laikam gribas jūs visus pamest un uz brīdi aizbēgt, lai nebūtu tik liela nodarbinātība manā prātā un ķermenī, lai nebūtu jālauž sevi un citus. Lai varētu aiziet un pasēdēt ūdeņu krastā viena, paklausīties mūziciņu un vērot, cik viegi tas sanāk upei - aizplūst, apklust un palikt. Tā blakus, tuvu - tuvu, neiekāpt neviena sirdī, neparaut līdzi...Bet palikt un būt. Es sēdēšu un gaidīšu Pie tās piena upes Ar ķīseļa krastiem... Tā lūk - pilnīga aplaimība un bezizvēle... |
||||||
|
|
||
Manā šahtā /burvīgajā pagalmiņā/ manāmas dzīvības formas - kakafoniskas skaņas no augstāk esošajiem logiem...Bumsiki bumsiki... tagad notiek cīņa par mūziku..vai ta man grūt'un kamēr vēl nav 23.00...(; | ||
|
|
||||||
Vai Tev nav pasaules žēl? Cilvēk, attopies! Var jau būt, ka nav par vēlu... Cik salkani vārdi! Kas to lai zina, Ka tie nav par skādi? Varbūt pārāk daudz to ir? Un dziļi dūksnāji mūsu pasaules šķir? Es viena, man pasaule viena. Jūs visi - tā otra, Bet pa vidu siena. Un tad šurpu skrējāt jūs: Ārdījāt, plosījāt un plēsāt, Un manu sienu no pasaules dzēsāt. Paņēmāt visu kas, bija, Un manas zemes asaru lietus Tam visam pāri lija. Es savas pasaules kaktā tumšākajā Noslēpos Un klausījos tukšumā draudīgajā. Dusmu vējš kauca un plosīja Visu, Kas palicis pāri vēl bija. Es cerēju. Gaidīju. Un zināju. Nāks diena, kad vairs nebūšu viena, Un no jauna pacelsies: Nu jau drošāka, augstāka akmens siena. Jūs stāvēsiet ārpusē Un lūgsiet, lai laižu, Bet iekšā vairs netiksiet. Ceļi uz pagātni būs nosvītroti, Mani akmens vārti - nocietināti, Un drūmākie brīži nodzīvoti. Būs dzīve jauna, Un no vecās pasaules pagātnes rēgiem Man nebūs vairs kauna. P.s.Ik pa laikam atgriežos pie kādas no šīm sajūtām..Tolaik, tālajā 1999., kad šis tapa, pat nenojautu, ka man viņš palīdzēs simtiem reižu... |
||||||
|
|
||
Heh...esmu trakoti laba mājsaimniece un pavāre..ja pati ar sevi to sarunaaju..Prieks par sevi! Nu ko tur daudz...(: | ||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|